Varavīksnes ceļš

Inga Puriņa Varavīksnes ceļš

.

I NODAĻA Vasara ir sākusies jeb Varavīksnes ciema noslēpums

- Vectētiņ! zēns iesaucās un, lāgā nesasveicinājies, metās ap kaklu vecajam vīram.

-  Sveiks, mazdēliņ! Vectēvs sabužināja viņa gaišos matus. Kā tu esi izaudzis!

-      Laiks braukt… Māte vainīgi pasmaidīja un, pievilkusi zēnu sev klāt, cieši noskūpstīja uz abiem vaigiem.

-       Klausi vectēvu, Janci! tēvs šķietami bargi noteica un pakratīja pirkstu, kaut arī nedz viņa balsī, nedz sejā nebija ne miņas no barguma.

Atvadījušies no vectēva, zēna vecāki iekāpa automa­šīnā. Drīz vien tā ierūcās un lēnām aizlīgoja pa saules apspīdēto, putekļaino ceļu.

-   Atā, Janci! caur atvērto mašīnas logu vēl pēdējo reizi atskanēja mātes balss. Tad noputējušais auto nozuda aiz līkuma.

-    Nu tā, vasara ir sākusies! Jancis nodomāja un uzmeta plecos smago mugursomu, kur bija sakravāta teju vai visa viņa iedzīve.

Vispār jau viņa vārds ir Jānis, tāpat kā tēvam un vectēvam. Dzimtas tradīcija, kā māte mēdza teikt.

Bet, kopš vien viņš sevi spēja atcerēties, visi viņu allaž saukuši par Janci vai par Jancīti, kamēr viņš vēl bija mazs sīkaļa, bet tas laiks jau nedaudz pagaisis no atmi­ņas. Pienāks laiks, un viņu noteikti uzrunās par Jāni, bet šodien viņš ir vienkārši Jancis. Un šovasar, tāpat kā citas vasaras, viņa mājas būs šeit Varavīksnes ciemā, vectētiņa lauku mājiņā.

Raibais krancis Duksis smilkstēdams lēkāja apkārt un pinās pa kājām.

Gaidīji mani, Duksīt? Gaidīji? Jancis tikko pacelto somu nometa zemē un, ar abām rokām satvē­ris suņuka galvu, paņurcīja noļukušās ausis.

Asti luncinādams, suns piekrītoši ierējās un, acīm­redzot nolēmis, ka ar to apsveicināšanās ir galā, pa­grieza muguru un cienīgi aizslāja uz kūts pusi, lai ēnā patvertos no uzmācīgajiem saules stariem. Vasara bija tikko sākusies, bet saule jau svilināja pilnā sparā.

Zēns pārlaida skatienu pagalmam. Tas bija tieši tāds pats, kādu viņš to atcerējās kopš pērnās vasaras. Nelielā koka mājiņa slēpās violetu ceriņkrūmu pudurī pašā pagalma stūrī. Šaura, cieti iestaigāta taciņa no mājas veda uz aku, tad aizlocījās tālāk, lai apstātos pie mazas būdiņas ar sirsninu uz mazliet šķībām koka durvīm, un tad, apmetuši nelielu loku gar kūtiņu, atkal pagrie­zās uz mājām. Janča skatiens nesteidzīgi sekoja takas līkločiem, uz mirkli ilgāk pakavējoties pie kūts, kas nebija neko daudz mazāka par mazo mājeli, kaut arī tajā mitinājās vien vistu bars un viens vienīgs bullēns.

Pagalmam apkārt nebija nedz žoga, nedz vārtu, pa kuriem ienākt. Kam gan vajadzīgi vārti, ja nav paša žoga? Janča māte un tēvs bija centušies vectēvu neskaitāmas reizes pārliecināt, ka žogs nu reiz ir tā lieta, kas vajadzīga ikvienam pagalmam, lai arī cik mazs tas būtu, jo īpaši tik nomaļā vietā kā šī. Bet vec­tēvs ietiepīgi palika pie sava, ik reizes atbildot, ka sve­šinieki te nemēdz ierasties un, pat ja kāds sadomātu ienākt neaicināts, tad pie labas gribas tāpat tiktu pāri jebkuram žogam. Turklāt viņu sargājot vecais draugs Duksis. Un tiešām kurš gan te varētu nākt? Pat kai­miņš kaimiņu nemēdza apciemot bez īpašas vajadzī­bas, kur nu vēl svešinieki. Ciems atradās tik nomaļā vietā, ka daudzi par tā esamību nemaz nenojauta. Pat karte neparādīja, ka aiz lielā meža biezokņa slēpjas neliels ciems, kas varētu likties gandrīz neapdzīvots, ja neskaita dažas vecas mājeles mežmalā, izkaisītas cita no citas tik tālu, ka līdz kaimiņmājām neatklīda pat suņu rejas.

Jancis dziļi ievilka elpu un tūdaļ sajuta jau gan­drīz piemirsto ceriņziedu, pieneņu un saulē sasilu­šas zemes smaržu. Sakarsuša pilsētas asfalta smaka palika tālu otrpus mežam.

Zēns paņēma nomesto somu un, pacēlis galvu, sastapa vectētiņa skatienu. Vecais vīrs visu šo laiku bija pacietīgi stāvējis un nogaidījis, līdz mazdēls sasveici­nāsies ar sen neredzētajām mājām. Viņš plati pasmai­dīja un sabužināja zēna gaišos matus, kas katru gadu palika mazliet tumšāki: no linu baltiem tie bija kļu­vuši gatavu rudzu krāsā. Toties vectēva mati gluži otrādi ar katru gadu kļuva arvien baltāki un baltāki.

Es tā priecājos, ka tu atkal esi šeit! vecā vīra balsī atskanēja neviltots prieks.

-    Es arī, vectētiņi Jancis plati pasmaidīja, atseg­dams spēcīgu, baltu zobu rindu. Viņš patiešām bija priecīgs atkal būt šeit Varavīksnes ciemā, vectētiņa mājās.