Varavīksnes ceļš

Viņa klases zēni vasaru pavadīja turpat pilsētā un vakar atvadoties bija līdzjūtīgi mierinājuši, ka vasara drīz vien būs galā un viņš no laukiem atkal tiks prom. Bet Jancis tikai pasmējās: viņam būs vasara un, cerams, labi gara. Viņš nudien priecājās par iespēju tikt projām no pilsētas. Zēni nesapratnē bija raustījuši plecus, nespējot saprast, kā pilsētu vispār var mainīt pret laukiem? Tur taču nav ne kino, ne pamestu augst­celtņu, kurās uzspēlēt karinu. Nu nekā! Sēņošana un ogošana lai paliek večukiem. Makšķerēšana jā, tā gan esot laba lieta, bet tās dēļ vien neviens negribētu visu vasaru nīkt kaut kādā necilā lauku miestā. Jancis šķietami vienaldzīgi paraustīja plecus, lai arī mēle niezēt niezēja atcirst, ka tā sauktais necilais miests pārspēj jebkuru pilsētu.

-     Vai zināt kaut vienu pilsētu ar īstu noslēpumu? Diez vai… Bet Varavīksnes ciemam gan tāds ir! Jancis domās uzsauca klases biedriem, bet skaļi neko neteica, jo izpausts noslēpums vairs nebūtu noslē­pums. Vectētiņš bija stingri piekodinājis to glabāt, un Jancis to arī darīja, jo nav nekāds skuķis, lai lieki viri­nātu muti, kad jāklusē, kā īstam vīram pienākas. Lai nejauši neizpļāpātos, viņš aši atsveicinājās un devās mājās kravāt mantas gaidāmajam braucienam.

Un te nu viņš bija: aci pret aci ar rūpīgi glabāto noslēpumu neparasti skaistu un spožu varavīksni, kas ik dienu, gadu no gada nepagurdama rotā zilo debesu jumu. Apmetuši slaidu loku pār ziedošo pļavu, tā atspoguļojās rāmi zilā ezerā, ūdens virsmu nokrā­sojot septiņās varavīksnes krāsās. Turklāt tā nekad nemēdza izgaist kā pārējās, vien naktī mazliet pabalēja, lai no rīta līdz ar pirmajiem saules stariem atsāktu zaigot visā krāšņumā.

-     Vectētiņi Jancis satvēra sirmo vīru aiz rokas un apstājās uz mājas sliekšņa. Viņš bija uzmetis ska­tienu varavīksnei un nu vairs nespēja atraut ne acu\ no tās. Šķita: jo gadus, jo spilgtāka tā kļūst. Kad tu man beidzot pastāstīsi par mūsu varavīksni? Kādēļ tā nekad nenodziest? Visas citas varavīksnes parādās tikai uz mirkli, ja pēc lietus uzspīd saule, un ātri vien atkal pagaist.

-    Tu nekad nepārstāsi jautāt, vai ne? labsirdīgi nosmējās vecais vīrs un apsēdās mājiņas priekšā uz paša rokām izcirsta priedes koka soliņa. Jo mazāk cilvēku par to zina, jo labāk.

-     Un tu domā, ka es kādam izpļāpāšos? Jancis piemiedza acis. Līdz šim nevienam neesmu bildis ne pušplēsta vārda par to, lai gan īsti nesaprotu, kas tur slēpjams. Neesmu vairs mazais bērns.

Viņš pikti nosvieda somu zemē un apsēdās vectēvam blakus. Soliņš bija saulē sasilis un joprojām smaržoja pēc sveķiem. To smarža sajaucās ar blakus augošo ceriņu saldo aromātu.

Jancis nepacietīgi šūpināja kājas, gaidot atbildi. Reizi par visām reizēm gribējās uzzināt varavīksnes noslēpumu, bet vectēvs tikai smaidīja un klusēja kā allažiņ, kad zēns viņu sāka par to izjautāt. Noslēpums vai vismaz interesants stāsts noteikti bija, ja reiz vec­tēvs tik noslēpumaini smaida. Zēns bija sailgojies pēc vecā vīra neparastajiem stāstiem, kurus nebija dzirdē­jis jau kopš pērnās vasaras. Pasakas, ko māte vai tēvs reizēm viņam mēdza lasīt pirms gulētiešanas, ne tuvu nelīdzinājās vectēva stāstiem. Tie bija tik dzīvīgi, ka šķita stāsta varoņi tūliņ, tūliņ atdzīvosies un izlēks laukā no ceriņkrūma vai piebāzīs degunu pie mājeles loga rūts.

-    Sī ir visu varavīkšņu varavīksne, vectētiņš beidzot ierunājās, kad Jancis vairs necerēja sagaidīt atbildi. Jau no neatminamiem laikiem tā te ir bijusi. Es to atceros kopš savas bērnības. Tā te atradās arī tad, kad mans tēvs un vectēvs bija tikai mazi puikas. Un tāda tā ir viena vienīgā visā pasaulē.

-    Visu varavīkšņu varavīksne, Jancis pie sevis atkārtoja. Vai tāda kā varavīkšņu karaliene? Zēns, elpu aizturējis, lielām acīm pavērās vectēvā.

-   Tā varētu teikt, brīdi padomājis, vectēvs piekrī­toši palocīja sirmo galvu. Karaliene, kurai pieder pašai sava valstība. Nevis viena, bet veselas septiņas, savi pavalstnieki un arī savs sargs. Ikreiz, kad kaut kur pasaulē nolīst lietus un atkal uzspīd saule, mūsu varavīksnes elfi dāsni pasviež gaisā katrs pa spožai septiņkrāsu riekšai; tur, kur tā pieskaras, rodas jauna varavīksne.

-   Varavīksnes elfi? Jancim no izbrīna mute pavē­rās, un acis iepletās gluži kā divas debeszilas pogas. Elfi!

Viņš bija dzirdējis nostāstus par elfiem, bet nespēja noticēt, ka tā varētu būt patiesība. Elfi taču mīt tikai pasakās. Varbūt arī šī ir viena no vectētiņa pasakām?

Vectēvs pasmaidīja un, gluži kā zēna domas lasī­dams, atbildēja:

-   Mums ir pašiem savi elfi. Veseli septiņi. Viņi veic svarīgu uzdevumu: rūpējas par varavīksnes krāsām. Katrs gādā par savu krāsu, lai tā allažiņ degtu tikpat koši kā tagad.

-    Pat ja viņi patiešām ir, Jancis neticīgi vērās tālumā, kur no krāsainu ziedu paklāja pļavas vidū pret debesīm slējās varavīksnes loks, kāpēc es tos nekad neesmu redzējis? Patiešām kāpēc?