Varavīksnes ceļš

Viņš neskaitāmas reizes bija skraidījis cauri plašajai pļavai un apkārt ezeram, bet ne reizes nebija manījis nevienu pašu elfu. Kur nu vēl veselus septiņus! Ha! Vai tikai vectēvs negrib viņu izjokot? Pašķielējis ar vienu aci uz vecā vīra pusi, Jancis pūlējās grumbainajā sejā saskatīt slēptu smieklu pēdas, bet nekā… Vectēva seja bija tikpat nopietna kā toreiz, kad viņš mazdēlu bija pieķēris slepus ēdam ābolus kaimiņu dārzā.

-     Kāpēc es nekad neesmu tos redzējis? Jancis uzstājīgi atkārtoja. Vai tu, vectēv, viņus esi sastapis?

-     Esmu gan, vecais vīrs noklepojies atteica. Gan arī tu pamanīsi, kad pienāks laiks. Tos redz tikai tāds, kam rūp mūsu varavīksnes liktenis.

Jancis klusēdams atkal sparīgi šūpoja kājas. Par elfiem jautāt vairs nebija jēgas, jo vectēvs, pabeidzis sakāmo, apklusa un cieši saknieba lūpas, vairīdamies no tālākas iztaujāšanas.

Zēns aizdomājās. Līdz šim viņš bija ticējis vectēvam uz vārda, bet par elfiem… Nu nē, šoreiz vectētiņš viņu grib tikai paķircināt! Jancis spītīgi saknieba lūpas tāpat kā vectēvs, cieši apņēmies vairs neko nevaicāt, ja reiz tā.

-    Kāpēc mūsu varavīksne nekad nepazūd kā pārē­jās? Jancis, tikai īsu brīdi paklusējis, tomēr nenocie­tās.

-   Tādēļ, ka tai allaž ir jābūt nomodā par citām vara­vīksnēm. Vectēvs pasmaidīja un piecēlās. Tāpat kā man un tev jābūt nomodā par savu saimniecību. Noliec savas mantas istabā, es tikmēr izvedīšu bul­lēnu ganībās.

-   Pagaidi mani, vectēv, es iešu tev līdzi! Jancis pa­ķēra somu un iegāja istabā. Arī te viss bija pa vecam. Pie sienas dižojās senlaicīga kumode, virs kuras dzegužpulkstenis, skaļi tikšķēdams, nepaguris skaitīja laiku. Pie pretējās sienas joprojām stāvēja ar raibu segu apklāta gulta, kur tagad gulēs viņš. Nolicis somu uz svītrainā grīdceliņa, Jancis izskrēja laukā.

Vectēvs pa iestaigāto taciņu devās uz kūts pusi, un Jancis sekoja, spārdīdams sīkus akmentiņus, kas gadījās ceļā. Palaikam viņš domīgi pameta skatienu uz varavīksni. Stāsts par to nekādi neizgāja no prāta.

-   Kas notiktu, ja varavīksne kādu dienu nodzistu? Jancis domīgi ierunājās, saņēmis rokā bullēnam ap ragiem apmesto saiti.

-    Tad uz visiem laikiem nodzistu arī pārējās vara­vīksnes un pasaule ietītos bezgalīgā miglas mākonī, vectēvs nopietni atbildēja, saraucis biezās uzacis. Tas nedrīkst notikt.

-     Tas nedrīkst notikt, Jancis ka atbalss nočuks­tēja.

Brīdi šķita, ka pat bullēns saslien ausis un piekrītoši pamāj.

Jancis vērīgi nopētīja tumšbrūno ragulopu, bet tas tikai noskurināja ausis un, nomāvis skaļu mūuu, nepacietīgi rāvās uz durvju pusi.

Dod nu man, lopiņam laiks ganībās! Viņš pēc dabas tāds spītīgāks, tevi varbūt neklausīs. Vectēvs pastiepa roku pēc virves.

-      Gan jau klausīs, Jancis atbildēja un steigšus devās uz pļavas pusi, pirms vectēvs paspēja ko iebilst.

Vectētiņš, plecus paraustījis, lēnām devās uz mājas pusi. Mazā mājele slēpās violetu ceriņziedu mākonī. Gandrīz visi ceriņu krūmi bija ziedu pilni, tikai viens, tieši blakus durvīm, neziedēja.

-     Ek, sliņķi! Vectētiņš maigi paraustīja zaļi sala­pojošo zaru. Vai esi aizmirsis, ka sen laiks ziedēt? Nogrozījis galvu, viņš atskatījās pār plecu: mazdēls aizsoļoja pa pļavu, nopakaļus vilkdams bullēnu, kurš bija ietiepies kā ēzelis un labprātāk paliktu uz vietas, nevis dotos turp, kur viņu grib aizvest. Brīdi vēro­jis, kā Jancis atspēries neatlaižas un velk tiepšu uz priekšu, vecais vīrs klusi nosmējās un iegāja mājā, cieši aizvērdams aiz sevis durvis.

II NODAĻA Baltkrēpis jeb Jancis iegūst jaunu draugu

Nu tā, te tev ēdamā būs papilnam! Jancis no­teica, atradis leknas zāles pleķi, un, sameklējis lielu akmeni, iedzina dzelzs mietiņu dziļi zemē. Paraustījis virvi, viņš vēlreiz pārliecinājās, ka miets to tur gana cieši un, atliecis muguru, pagriezās uz varavīksnes pusi. Ne velti viņš labprātīgi pieteicās izvest bullēnu ganībās, kurš visu ceļu spītējās kā ēzelis. Varavīksne bija tepat blakus, gluži vai ar roku aizsniedzama, un vectētiņa stāstītais joprojām nelika mieru. Ja nu tas par tiem elfiem bija tiesa? Varbūt vectētiņš nemaz negribēja viņu ķircināt, bet stāstīja tīru patiesību? Ja tādi elfi patiešām ir, tad viņš tos uzmeklēs tūliņ pat. Tas nu ir izlemts.

Palaikam atskatīdamies pār plecu, it kā darot kaut ko neatļautu, Jancis lavījās arvien tuvāk varavīksnei. Kad līdz tai bija atlicis vien pāris soļu, viņš, elpu aiz­turējis, apstājās. Sirds krūtīs salēcās, un acis vērīgi nopētīja krāsas lokus citu pēc cita.