Varavīksnes ceļš

Jancis vecākiem par zirgu vairs neieminējās ne puš­plēsta vārda un turpmāk nolēma visas cerības likt tikai uz vectētiņu. Viņam sirds likās mīkstāka; varbūt apžēlosies par vienīgo fnazdēlu un lauku sētā blakus Dūksim, vistām un bullēnam atradīsies vieta arī zirgam. Tomēr arī vectētiņš viņa cerības līdz šim ne­bija attaisnojis. Atbildot uz mazdēla lūdzošo skatienu, vecais vīrs tikai labsirdīgi pasmaidīja un sabužināja viņa gaišo matu kodaļu. Tad gan Jancis jutās pavisam aizkaitināts, jo neviens, pat ne mīļotais vectēvs, viņu nesaprata. Izvairījies no sirmgalvja platās plaukstas, zēns aizskrēja un nometās pļavas zālē, salika rokas zem galvas un gaidīja vai neieskanēsies vecātēva balss un nesauks viņu mājās. Tomēr dusmas ātri pār­gāja, palika tikai mazliet rūgtuma. Jancis nopūtās, piecēlās un, kājas vilkdams, devās atpakaļ uz mājām, kur vecaistēvs viņu gaidīja un, it kā nekas nebūtu noticis, smaidot sauca pusdienās. Vecais vīrs nekad neizrādīja, ka ir uzvarējis, pat ja tā patiešām bija. Viņš nekad neteica mūžīgo: nu redzi, man bija taisnība, kā to mēdza darīt tēvs un vēl biežāk māte. Brīžiem Jancim šķita, ka sapnis par savu zirgu nekad nepie­pildīsies.

Un te nu viņa priekšā kā no zila gaisa bija uzradies tik brašs rumaks, kāds viņam pat sapņos netika rādījies!

-     Man jāiet mājās, Jancis bažīgi pameta ska­tienu uz sauli. Tā bija noslīdējusi krietni zemu. Laiks bija paskrējis nemanot. Viņš joprojām glāstīja zirga spēcīgo kaklu un kodīja lūpas, nespēdams izšķirties, ko iesākt ar brašo skaistuli. Pamest vienu viņu itin nemaz negribējās.

-    Nāksi man līdzi? Viņš vēlreiz palūkojās uz sauli, kura nepielūdzami slīdēja arvien zemāk.

Zirgs nosprauslojās un sparīgi nopurināja galvu baltās krēpes noplīvoja uz visām pusēm -, tad pagrie­zās un lēnām devās projām.

-     Kur tu iesi? Tu negribi nākt man līdzi? Jancis uzsauca nopakaļ un skumji nopūtās.

Te nu bija sapnis par zirgu! Šis gan nebija viņa zirgs, bet vienalga… Zēns ar lielāko prieku būtu viņu patu­rējis kaut vai uz vienu nakti. Kaut vai līdz atrastos saimnieks… Protams, vēl labāk, ja saimnieka nemaz nebūtu un zirgs uz visiem laikiem paliktu Jancim. Bet šis zirgs nebūt neizskatījās pēc tāda, kurš nevienam nepieder. Varbūt tieši tagad tas dodas uz mājām pie kāda laimīga saimnieka, kurš to noteikti jau gaida…

Jancim iešāvās prātā doma dīvaino klaidoni izsekot. Viņš vēl nepaguva paspert ne soli, kad bullēns skaļi iemāvās, prasoties uz mājām.

-   Nāku jau nāku, Jancis pikti uzsauca.

Negribīgi atrāvis skatienu no zirga, kas jau pagaisa

tālumā, zēns piegāja pie bullēna. Diena bija paskrē­jusi tik zibenīgi, ka viņš laikus nebija attapies pārsiet nabaga ragulopu, kas sen bija noēdis visu zāli, cik vien tālu spēja aizsniegt. Izrāvis mietu no zemes, Jancis satvēra bullēna virvi un veda mājās. Šoreiz lopiņu nebija vilkšus jāvelk; tas rikšiem vien devās uz māju pusi, kur viņu aizgaldā jau gaidīja smaržīgs siena klēpis un pāris saldu cukurbiešu.

-      Tu nu gan šodien esi bijis varen cītīgs gans, vectētiņš sagaidīja abus pie kūts durvīm un uzlielīja mazdēlu. Bullēns būs krietni paēdis.

-   Jā, Jancis klusi novilka, negribēdams atzīties, ka par nabaga bullēnu bija pavisam aizmirsis. Sārtums nemanot sakāpa vaigos, un viņš priecājās, ka rietošās saules staros vectēvam tas paliks nepamanīts.

-   Vectētiņ? Jancis sadūšojās pajautāt, tiklīdz kūts durvis čīkstēdamas aizvērās.

-   Jā? atjautāja vectēvs.

-    Ja nu pie mums atklīstu kāds dzīvnieks kaķis, suns vai, piemēram, zirgs. Ko tu darītu? Vai paturētu vinu?

-   Nemaz nezinu. Vectēvs pakasīja aiz auss. Nekad tā nav gadījies. Ja arī kāds nabaga kustonis uzrastos, tad tas krietnu laiku būtu maldījies apkārt, pirms te nokļūtu. Paturēt pieklīdušu lopiņu jau nemaz nedrīkst…

-     Tu meklētu viņa saimnieku? Jancis satraukti iejautājās, bet, pamanījis, ka vectēvs viņu vērīgi nopēta, šķietami vienaldzīgā balsī piebilda: Es tāpat pajautāju. Te jau sveši zirgi nenāk.

Zēns iekoda mēlē, jo juta, ka izpļāpājis gana daudz un vectēvs kļūst aizdomīgs. Nebēdnīgi svilpodams, Jancis pielika soli, atstādams veco vīru aiz muguras, lai izvairītos no tālākas iztaujāšanas. Melot negribē­jās, bet patiesību teikt ar ne. Un nebija vērts spriede­lēt baltais zirgs tā kā tā bija prom.

No pļavas baltkrēpis bija izgaisis, bet no Janča prāta gan ne. Tur viņš visu nakti nepaguris turpināja ganī­ties zēnam sapņos.

Nākamajā rītā Jancis paēda brokastis un, vectēvam par izbrīnu, pieteicās atkal izvest bullēnu ganībās.

Aši atsējis spītīgo ragulopu, zēns pārmeta virvi pār plecu un devās ganībās. Nemiers viņu dīdīja doties uz to pašu vietu, kur iepriekšējā dienā bija sastapis balto zirgu. Nezin kādēļ viņam šķita, ka satiks to atkal.

Jancis gandrīz nemaz nejutās pārsteigts tiešām, zirgs bija tanī pat vietā, kur abi vakar bija šķīrušies, un šķita priecīgs, ieraugot Janci. Klusi bubinādams, tas pastiepa pretī mīkstās lūpas, lai saudzīgi satvertu sakaltušu maizes gabaliņu, kuru zēns pēc brokastīm bija iebāzis kabatā.

Sveiks, zirdziņ! Jancis pasmaidīja.