Varavīksnes ceļš

Cerīgi palūkojies apkārt, vai Ceriņš tomēr nav atgriezies, Jancis žēli nopūtās. Nekā! Tikai viņš un nepieēdināmais rīma bullēns. Bez baltā zirga pļava šķita tikpat tukša kā mazais ciems. Varbūt zirgam te bija garlaicīgi, tāpēc tas vairs neatgriezās? Iespējams, ka otru tik klusu ciemu uz zemeslodes nekur citur neatrast. Un kopš Ceriņa nozušanas tas šķita vēl klu­sāks.

Zēli nopūties, Jancis apgūlās mīkstajā pļavas zālē un, salicis rokas zem galvas, vērās debesīs. Tās bija tikpat dzidri zilas kā vienmēr bez neviena māko­nīša. Debesis šķita tikpat garlaicīgi tukšas kā klusais ciemats.

Jancis aizvēra acis un ieelpoja svaigo zāles smaržu.

-    Sveiks… pie auss pēkšņi atskanēja smalka balstiņa.

Jancis satrūcies pagrieza galvu. Kas gan viņu uzrunā? Te taču neviena nav!

-   Sveiks! atkal atskanēja balss. Zēns izbrīnā iepleta acis. Rokas stiepiena attālumā viņš pamanīja sīku

radījumu tupam uz kuplas sarkanā āboliņa galvas. Jancis cieši samiedza acis un, vairākas reizes pamirk­šķinājis, atvēra: radījums joprojām bija turpat.

Jancis saslējās pussēdus un izstostīja:

Sveiks… kas… kas tu tāds esi?

-      Esmu varavīksnes elfs Zaļumiņš! Mazais radī­jums paklanījās, un līdz ar to noliecās arī sarkanais āboliņš.

-     Elfs?! Tātad tā ir patiesība! Zēns pēkšņi atce­rējās vectēva stāstu par varavīksnes elfiem un cītīgi nopētīja mazo radījumu. Zaļumiņš bija tik sīciņš kā mazais pirkstiņš. Visādi citādi viņš atgādināja cilvē­ciņu, vien no zaļajiem matiem ārā spraucās spici ausu gali un no piemīlīgās sejiņas pretī vērās spoži zaļas acis. Izskatu vēl neparastāku vērta caurspīdīgi spārni uz muguras. Tie palaikam notrīsēja, it kā tas tūlīt, tūlīt grasītos pacelties debesīs.

-   Tad jau tu esi Zaļais elfs? Jancis nočukstēja.

-     Tu esi attapīgs! Zaļumiņš dzidri iesmējās, bet tūdaļ kļuva nopietns.

Janci, mums vajag tavu palīdzību!

-      Juuuums? nesapratnē novilka zēns. Kādiem jums?

Jancis palūkojās apkārt, bet nevienu citu tuvumā nemanīja. Bullēns netālu aizgūtnēm plūca zāli un ar asti gaiņāja mušas, un cita neviena te nebija

-     Mums elfiem, paskaidroja Zaļumiņš, un viņa spožās acis satumsa.

-   Notikusi liela nelaime. Pats Miglas Rausējs, atbrāzies no savas Dūmakas valstības, sagūstīja manus

brāļus elfus. Visus sešus… Man vienīgajam izdevās izsprukt no viņa mitrajām ķetnām.

-    Kas tas par Miglas Rausēju un kam viņam elfi? Jancis notupās un, ar rokām atspiedies pret ceļgaliem, cieši uzlūkoja Zaļumiņu, kurš, galvu nokāris, izska­tījās pavisam sašļucis. Par Rausēju vectētiņš nebija bildis ne pušplēsta vārda.

-   Tu neko daudz vis nezini, vai ne? Zaluminš caur pieri nopētīja izbrīnā saraukto zēna seju un mazliet šķībi pasmaidīja. Kādreiz Miglas Rausējs klejoja apkārt pa pasauli, tikai uz brīdi piestājot kādā vietā atvilkt elpu. Kamēr šis atpūtās, sarausis miglu sev apkārt, visa apkārtne tinās pelēkā plīvurā. Par laimi, ne uz ilgu laiku; tiklīdz iemirdzējās varavīksne, migla izklīda un Rausējs devās meklēt citu vietu, jo krāsas viņš neieredz vairāk par visu citu pasaulē. Viņam tīk tikai viena pelēkā krāsa. Tā viņš klejoja bez mitas, jo vietu, kur varavīksne nekad neparādās, viņam atrast tā arī neizdevās.

Kādu dienu Rausējam klejotāja dzīve apnika un tas noskatīja sev mājvietu viskrāšņāko karaļvalsti, kur mīt princis Ludvigs mūsu Varavīksnes sargs un aizstāvis. Miglas Rausējam iegribējās apmesties tieši tur. Taču, krāsas neciešot ne acu galā, Rausējs bez žēlastības tās iznīcināja ar miglas pātagu, no kuras viņš nešķiras ne mirkli. Līdzko pātagas raidītie cirtieni pieskārās ziedošajai zemei, itin viss pārvēr­tās līdz nepazīšanai. Saule nozuda aiz bieza miglas priekškara, zāle nomelnēja, un puķes novīta, skum­stot pēc zaudētajām krāsām. Tās pārstāja smaržot.

Pat putni sabozušies paslēpās blāvo koku lapotnē un apklusa. Tie vairs nespēj dziedāt, jo līdz ar krāsām pazuda arī skaņās dziedoņu balsis. Otras tik drūmas vietas neatrast vairs nekur… Rausējs aizliedza pat izrunāt vārdus "Varavīksnes valstība" tā patiesībā sauc Ludviga karaļvalsti un pavēlēja to saukt par Dūmakas valstību.

-    Kādēļ princis neaizstāvēja savu valsti? Jancis sarauca uzacis.

-    Viņš aizstāvētu, ja vien varētu. Esmu pārlieci­nāts, nopūtās elfs. Bet mūsu aizstāvis pazuda bez pēdām, un kopš tā laika neviens par viņu vairs neko nav dzirdējis. It kā viņš būtu izgaisis no zemes virsas.

-      Un tu domā, ka arī pie tā vainojams Miglas Rausējs?

-     Nē, nedomāju. Esmu par to drošs. Man nav ne jausmas, kā Rausējs vispār iekļuvis Varavīksnes val­stībā, jo labāku sargu par Ludvigu straujā zirga Viesuļa mugurā pat nevaru iedomāties. Tas īgņa noteikti pacentās tikt no viņa vaļā. Viņš taču nedrīkstēja pieļaut, lai Ludvigs izjauc viņa nelietīgos nodomus…

-   Kādus nodomus? Jancis aizturēja elpu.