Varavīksnes ceļš

-   Ļaundarim ar jauniegūto karaļvalsti nebija gana. Tas nolēma iekarot visu Varavīksni, lai tā nodzistu uz visiem laikiem. Tā atkal un atkal pārkrāso ik vietiņu, kas izbālējusi pēc Rausēja pātagas pieskāriena. Ja tā beidzot nodzistu, nekas netraucētu miglai pārņemt visu pasauli. Ikviena krāsa, ko redzi, ir Varavīksnes dāvāta. Mēs, septiņi elfi, turējāmies, cik spēka, lai tai nekad nepietrūktu krāsu, pat pēc Varavīksnes sarga prinča Ludviga pazušanas. Nedrīkstējām pieļaut, lai tā nodziest; tad visam būtu beigas. Pēkšņi atbrāzās Miglas Rausējs un nolaupīja manus brāļus. Viņš mūs pārsteidza nesagatavotus, tāpēc noslēpties paguvu tikai es. Ļaundaris nepamanīja mani tupam zaļajā zālē, bet manus nabaga brāļus sagrāba un, iegrūdis maisā, aiznesa uz savu valstību. Tagad no septiņiem elfiem esmu palicis viens pats. Ar maniem spēkiem vien ir par maz, lai Varavīksne nenodzistu. Ja mūsu Varavīksne izgaisīs… elfs apklusa un mazās rociņas sažņaudza dūrēs.

-    Tad uz visiem laikiem nodzisīs arī pārējās vara­vīksnes un migla pārņems visu pasauli, Jancis no­čukstēja, pēkšņi atcerēdamies vectēva vārdus. Tātad tā bija patiesība… Viņš paskatījās uz varavīksni, un šķita, ka tā patiesi bija kļuvusi blāvāka. Jā, bet… Jancis saminstinājās, kā es varu palīdzēt?

Zaļais elfs piecēlās kājās. Tā acis iemirdzējās kā divas spožas zvaigznītes. Tikai atbrīvojot elfus no Miglas Rausēja gūsta, var glābt Varavīksni.

-    Kur atrodas Dūmakas valstība? Vai tas ir tālu? Jancis piesardzīgi iejautājās.

-     Gan jā, gan nē… Zaļumiņš mīklaini atbildēja, bažīgi uzlūkodams zēnu. Lai tur nokļūtu, jādodas cauri visām septiņām Varavīksnes valstībām.

Janča pirksti nemitīgi plucināja zāles stiebrus, lieci­not par satraukumu. Bija acīmredzams, ka viņā cīnās vēlēšanās glābt nabaga elfus un bailes no nezināmā ceļojuma. Vectēva stāstos viss bija šķitis tik vien­kārši: ikviens varēja būt drosminieks, kas spēj izglābt pasauli, ne mirkli nešauboties, ka viss izdosies. Pēc tam sveiks un vesels, slavas dziesmām skanot, varonis atgriežas mājās. Bet tagad… Te nu viņa priekšā stāv zaļš sīkaļa rādītājpirksta garumā un piedāvā kļūt par elfu, Varavīksnes un varbūt pat visas pasaules glā­bēju. Te nu bija tā lielā iespēja, par ko klusībā sapņo vai ikviens zēns un pat daža laba meitene, kļūt par varoni. Tomēr nezin kādēļ bija mazliet bail kaut kādas varavīksnes dēļ pa galvu pa kaklu mesties uz Miglas Rausēja valstību. Un ja nu ļaundaris viņu pašu sagūsta un iesloga kopā ar elfiem?

-    Tā nav "kaut kāda varavīksne", Zaļumiņš pār­trauca Janča prātojumus.

-    Tu… tu lasi manas domas? Zēns aizturēja elpu, un viņa pirksti uz mirkli pārstāja plucināt zāles stieb­rus.

-   Kā redzi! Zaļais elfs nevērīgi atmeta ar roku un vēlreiz atkārtoja: Tā nav kaut kāda varavīksne. Tā ir visu varavīkšņu Varavīksne.

-   To vectēvs teica. Jancis piekrītoši palocīja galvu. Bet ja tā nodzistu… Vai pasaule bez tās neiztiktu?

-     Ko tu runā! Mazais elfs sašutis tā salēcās, ka spuraini sārtais āboliņš, uz kura viņš stāvēja, nodre­bēja. Vai tu vari iedomāties pasauli bez krāsām?

-   Nē, mazliet nokaunējies atzinās Jancis.

-    Nu redzi! Zaļumiņš, mazliet nomierinājies, apsēdās un pārmeta vienu kāju pāri otrai. Bez Varavīksnes pasaule pārvērtīsies līdz nepazīšanai un kļūs tāda pati kā Miglas Rausēja Dūmakas valstība. Bez pārējiem elfiem man Varavīksni nenosargāt.

-     Bet kāpēc tieši es? Kāpēc tu domā, ka es varu izglābt Varavīksni?

-    Tāpēc, ka tev nav vienaldzīgs Varavīksnes likte­nis. Elfs pamāja ar sīko roķeli uz mazliet pabālējušo septiņkrāsu loku un pasmaidīja. Kā es to zinu? viņš iesmējās, un dzidrā balstiņa nošķindēja kā kris­tāla zvaniņš. Es palieku neredzams tiem, kam vien­alga, kas ar Varavīksni notiek. Bet tu mani redzi, vai ne? Tomēr tev pašam jāizlemj, kā rīkoties. Padomā labi: bez krāsām pasaule vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Tagad man jādodas, pirms atkal uzrodas Miglas Rausējs. Viņš neliksies mierā, iekams būs ieslodzījis arī mani.

-  Pagaidi! Jancis pastiepa roku. Kad es tevi atkal satikšu?

-   Pavisam drīz. Zaļumiņš viegli kā pūciņa pacēlās gaisā un ar gaisīgo spārnu pieskārās pastieptajai zēna plaukstai. Paliec sveiks, Janci!

-   Paliec sveiks, Jancis klusi atbildēja, noskatoties, kā zaļais elfs pamazām izzūd skatienam un, tuvojoties varavīksnei, pēdējo reizi atskatījies pār plecu, pamāj. Visbeidzot viņš saplūda ar zaļgano varavīksnes joslu un pagaisa skatienam. Zēns pielēca kājās un pastiepa roku, it kā gribēdams aizturēt mazo, zaļo radījumu, kurš plašajā pļavā bija izskatījies pavisam vientuļš. Tad Jancis pārdomāja un negribīgi noslīga atpakaļ zālē, salicis rokas aiz galvas. Vēlme palīdzēt cīnījās ar bailēm no nezināmā ceļojuma, kur varēja uzglūnēt briesmas. Bet varbūt tā bija iespēja, kas dzīvē tiek dota tikai vienreiz un arī tad nejau katram…

Zēns uz mirkli pievēra acis. Kaut brīdi gribējās nedomāt neko, lai domas, kas riņķiem vien griezās galvā, beidzot nostājas pa vietām.

-    Ak tad te tu esi! pēkšņi blakus atskanēja vectēva balss.