Varavīksnes ceļš

Vēl reizi uzmetis ašu skatienu vectētiņam, Jancis tikpat klusi kā ienācis izslīdēja no istabas un cieši aiz­vēra durvis. Iebāzis kabatā pāris riecienu saldi smar­žojošas maizes, zēns skriešus devās uz pļavu.

-    Ceriņ! Jancis uzsauca, jau pa gabalu pamanī­dams pazīstamo balto stāvu. Kur tu biji pazudis? Es tā uztraucos!

Viņš pieskrēja klāt Ceriņam, steigā gandrīz notriek­dams no kājām Zaļumiņu, kurš turpat blakus lidinā­jās, bažīgi vērodams Varavīksni. Elfs tik tikko paguva izvairīties no sadursmes, un, strauji mezdamies sāņus, noelsās vien.

-    Ceru, ka Miglas Rausējam tu liksi trūkties tāpat kā man! Zaļumiņš iesmējās un nebūt neizskatījās sirdīgs, ka gandrīz ticis sabradāts.

Jancim Zaļumiņa vārdi paslīdēja gar ausīm. Viņš aizrautīgi bužināja Ceriņa krēpes, tāpat kā vectētiņa roka neskaitāmas reizes bija bužinājusi viņa matus.

-         Vai nāksi man līdzi, Ceriņ? Tu taču vairs nepametīsi mani, ko? viņš čukstēja.

Zirgs par atbildi piešķieba galvu un ieskatījās zēnam sejā.

-          Jums laiks doties, Zaļumiņš beidzot uzdrošinā­jās iespraukties starp zēnu un zirgu.

-         Jā, Ceriņ, nāc nu! Jancis veikli pārmeta iemauk­tus pār saslietajām zirga ausīm un uzlēca viņam mugurā.

Zaļumiņš laidās pa priekšu, tieši uz Varavīksni, un Ceriņš rāmi rikšoja viņam nopakaļ.

-   Te nu mūsu ceļi šķiras. Zaļais elfs beidzot apstā­jās un, atskatījies pār plecu, pamāja uz violetās gais­mas pusi.

Jancis nolēca no zirga un cītīgi nopētīja viegli vir­mojošos gaismas puteklīšus, cenšoties ieraudzīt ieeju. Bet nespēja, lai kā arī centās. Tad, piemiedzis acis, nopētīja violetās gaismas strēli soli pa solim. Nekā! Zēns jautājoši uzlūkoja elfu.

-    Vienkārši ej iekšā, un tu nokļūsi tieši violetā elfa valstībā. Zaļumiņš pasmaidīja, bet smaids viņa sejā sastinga, jo Varavīksne nozibsnīja un kļuva vēl blā­vāka.

-    Paliec sveiks, Zaļumiņ, Jancis steigšus atvadī­jās un, cieši sažņaudzis rokā Ceriņa pavadu, spēra soli tieši violetās gaismas strēlē. Viegli satraukuma drebuļi pārņēma sirdi un ar katru sirdspukstu auga augumā, apņemot visu ķermeni un kājas sāpinot baiļu pinekļos.

IV NODAĻA Violetā Valstība jeb no ceriņu smaržas līdz sikspārņu spiedzieniem

Jancis apņēmīgi lika soli pie soļa, un Ceriņš, pade­vīgi galvu klanīdams, sekoja. Līdz ar pirmo šajā pusē sperto soli acis neviļus samiedzās. Bija tāda sajūta, it kā viņš no tumsas būtu ienācis gaismā. Tā šķita pavi­sam citāda nekā tur, no kurienes viņi nāca. Daudz, daudz krāsaināka.

Drīz vien acis aprada ar gaismu, un zēns ziņkārīgi palūkojās apkārt. Cik vien tālu skatiens spēja snieg­ties, visur ziedēja ceriņu krūmi. Kaut arī tie visi bija violeti, dažādās nokrāsas no bāli zilganas līdz pat melni violetai apkārtni vērta tik raibu, ka vai acis žilba. Kas gan būtu domājis, ka violetā krāsa var būt tik dažāda?

Jancis līkločiem soļoja pa vienīgo šauro taciņu cauri violetajam krūmu biezoknim. Saldenā smarža uzmā­cīgi sekoja pa pēdām. Drīz vien sajūsma par skaista­jiem, smaržīgajiem ziedu mākoņiem bija pārgājusi. Cik tālu vien skatiens sniedzās, bija redzami vieni vienīgi violeti ceriņu krūmi.

-   Ja nu mēs esam apmaldījušies, Ceriņ? viņš uzru­nāja balto zirgu, savu vienīgo sabiedroto, un bažīgi palūkojās apkārt.

-   Nedomāju vis! atskanēja balss Jancim aiz mugu­ras, liekot zēnam pārsteigumā apeirsties apkārt.

Neviena cita te nebija. Nopētījis katru krūmu, aiz kura varētu slēpties noslēpumainās balss īpašnieks, Jancis pievērsa skatienu Ceriņam. Zirga rāmais spoži zilo acu skatiens raudzījās tieši pretī. Uz mirkli zēnam iešāvās prātā neprātīga doma.

-  Nē, tas nav iespējams, viņš nomurmināja, zirgi neprot runāt. Saņēmis Ceriņa pavadu, kas pārstei­gumā bija izšļukusi no rokas, Jancis pagriezās, lai turpinātu ceļu.

-    Cilvēki neprot klausīties, atkal atskanēja noslē­pumainā balss aiz muguras. Jancis apmetās riņķī un atkal sastapa Ceriņa acu skatienu.

-   Vai tu to teici? Viņš aplaida ātru skatienu visap­kārt. Zirgs par atbildi skaļi nosprauslojās un negaidot atbildēja:

-   Protams, es. Vai redzi šeit kādu citu?

-  Bet… zirgi taču neprot runāt. Zēns bija pagalam apstulbis.

-    Tiešām? Varbūt cilvēki gluži vienkārši neprot klausīties, Ceriņš atbildēja un atkal nosprauslojās. Viņš izskatījās mazliet apvainojies.

Nedusmojies, Ceriņ! Jancis paplikšķināja pa spēcīgo zirga kaklu. Pats dzirdu, ka runāšana tev padodas lieliski. Esmu pārsteigts, izdzirdot tavu balsi, jo iepriekš taču tu klusēji. Tu esi pirmais zirgs, ko dzirdu runājam.

Es vienmēr esmu runājis ar tevi, tikai tu līdz šim ne vārda nesaprati, Ceriņš atbildēja. Bet tā jau nav tava vaina. Tur, ārpus Varavīksnes, cilvēki jau sen zaudējuši spēju saprast dzīvnieku valodu un reizēm pat cits citu.