Varavīksnes ceļš

-    Nedusmo, pļavas aizstāvis kļuva pielaidīgāks. Pat ja es atlaistu gaismas staru, ceļu jums neatrast. Miglas Rausējs ar nolaupītajiem elfiem te izbrāzās cauri, un katrs viņa solis ziediem atņēma spēku. Tas, ko redzat, ir viss, kas man palicis… Tālāk pļava ir mirusi, un gaismas stars tur vienalga nodzisīs.

Jancis uzrausās zirgā. Vairāk nekā skaidrs, ka vīrelis gaismas staru vaļā nelaidīs. Ja viņam tiešām taisnība, tad liela labuma no tā šobrīd nebūtu. Zēns palūkojās visapkārt. Nebija ne jausmas, kurp doties.

-   Nebēdā, Ceriņš mierinoši piegrūda purnu viņam pie kājas. Es zinu vēl vienu ceļu.

-   Un to tu saki tikai tagad? Kāpēc neteici uzreiz? Jancis sarauca uzacis.

-   Gribēju aiztaupīt tev nepatikšanas. Šis ceļš nav tik drošs kā tas, pa kuru veda gaismas stars.

Kā tu to zini? Vai tad esi te jau kādreiz bijis?

-     Nezinu! Brīžiem man ir tāda sajūta, ka esmu te bijis. Bet diez vai… Ja nu varbūt sapņos.

-   Un sapnī uzzināji arī to, ka ceļš ir bīstams?

-     Tu nu gan vari izprašņāt, Ceriņš neapmierināti bubināja zem deguna. Drošs vai ne mums jau nav izvēles. Vai ne?

Jancis apņēmīgi pamāja ar galvu. Gribējās ticēt, ka Ceriņš zinās atrast ceļu arī bez gaismas stara palīdzī­bas. Zaļumiņš, dāvādams varavīksnes zīmīti plaukstā, laikam nebija paredzējis, ka Miglas Rausēja atstātās pēdas varētu nogriezt gājienu cauri septiņu krāsu val­stībām, ja reiz netika par to brīdinājis. Tagad nāksies vien paļauties uz Ceriņa nosapņoto ceļu.

Pēdējo reizi uzlūkojis mazo vīreli, zēns cieši satvēra pavadu. Ceriņš jau rāvās sāņus, lai atgūtu nokavēto laiku.

-   Lai jums veicas! vīreļa sauciens atskanēja tālu aizmugurē un tūdaļ nogrima sacelto ziedputekšņu mākonī zem Ceriņa kājām.

Drīz vien violetā pļava palika aiz muguras un pavē­rās baiss skats Miglas Rausēja atstātā postaža: kād­reiz spilgtie ziedi nomelnējuši nīkuļoja pelnu pelēkā zālē. Tātad vīrelis bija teicis patiesību. Zēnam sažņau­dzās sirds, iedomājoties vien, cik drūma un baisa varētu būt Dūmakas valstība…

-   Klāt esam! Ceriņš ierunājās.

Tieši pretī stāva kalna piekājē kā atvērta zvēra rīkle rēgojās ala. Jancis nolēca no zirga un piesardzīgi tuvo­jās alas tumšajai mutei. Vai tiešām viņiem tur jāiet iekšā?

-    Sis ir vienīgais ceļš, kā nokļūt Zilajā Varavīksnes Valstībā. Ceriņš mierinoši piegrūda purnu zēna ple­cam.

-   Tur ir tik tumšs, Jancis nočukstēja, tomēr devās iekšā.

Ja reiz Ceriņš šurp atvedis, tad šis tiešām ir īstais un varbūt arī vienīgais ceļš. Ceriņš viņam sekoja.

Acis pamazām aprada ar tumsu, un zēns saskatīja alas grubuļainās sienas, pa kurām lēni sūcās ūdens un, sakrājies pilienos, ritēja lejup. Zemos griestus rotāja asi stalaktīti, atgādinot plēsīgu zvēru zobus. Pamazām alā kļuva arvien tumšāks, un gaisma palika aiz muguras, nespējot iesniegties tās līkločos. Kļuva pavisam vēsi, mugurai pārskrēja nepatīkami drebuļi. Soli pa solim viņi taustījās uz priekšu. Acis gandrīz vairs neko nespēja saskatīt, rokas palaikam atdūrās pret vēsi glumu un mitru alas sienu.

Pēkšņi tieši priekšā iedegās maza uguntiņa. Tad vēl viena un vēl, līdz to bija tik daudz, ka ne saskaitīt. Jancis izdzirdēja klusi svelpjošu skaņu, kas strauji tuvojās, un uguntiņas tai sekoja. Zēns nepaspēja ne attapties, kad sajuta asus nagus ieķeramies galvā.

-   Sikspārņi! Ceriņš skaļi iezviedzās.

Arī viņa platajā mugurā iecirtās simtiem sīku, asu nagu, kas bez žēlastības plēsa ādu kā griezīgs asmens. Viņš zviegdams slējās pakaļkājās un ar galvu atdūrās pret zemajiem alas griestiem.

-    Bēdz, Ceriņš uzsauca, skrien, cik vien ātri vari!

Jancis centās atgaiņāt saniknoto sikspārņu baru, bet to bija pārāk daudz. Viņš metās skriešus un pa ceļam rāva nost sikspārni pēc sikspārņa. Drīz vien melnie lidoņi viņu panāca un atkal cirta asos nagus mugurā. Zēns pakrita un pēdējiem spēkiem pacēla rokas, cenšoties aizsargāt galvu. Pēkšņi no plaukstas atspīdēja violetais gaismas stars, apžilbinot uzbrucē­jus; tie aizlaidās kur kurais, lai paglābtos alas tumšā­kajos stūros. Jancis pielēca kājās un metās atpakaļ. Ceriņš joprojām izmisīgi centās atgaiņāt niknos alas saimniekus. Atspīdot gaismai, sikspārņi atkāpās un, nikni spiegdami, nozuda.

-     Ceriņ, nabaga Ceriņ… Jancis noglāstīja trīsošos zirga sānus; tur no neskaitāmām sīkām brūcēm sūcās asinis. Saņēmis pavadu, Jancis apņēmīgi devās uz priekšu. Violetais gaismas stars izgaismoja šauros alas gaiteņus, un drīz vien pustumsā atspīdēja gaisma. Viņi bija glābti.

Pēc pustumšās alas saule apžilbināja acis, uz mir­kli laupot redzi. Zēns paguris noslīga mīkstajā zālē. Sikspārņu nagu atstātās švīkas sūrstēja asāk. nekā nātres dzēlieni. Ceriņam klājās vēl sliktāk. Nogūlies blakus Jancim, viņš smagi elpoja. Dažas brūces izska­tījās pavisam nelāgi un sagādāja lielas ciešanas.

-   Ceriņ, zēns līdzjūtīgi uzrunāja zirgu, piedod, ka alā pametu tevi. Man to nevajadzēja darīt. Tagad tev jāpaliek tepat, līdz izveseļosies. Tāds tu nevari doties man līdzi.