Varavīksnes ceļš

Jancis ievilka krūtīs elpu un pavērās apkārt. Neticīgi papurinājis galvu, viņš ļāva skatienam slīdēt pāri sārtiem, grubuļainiem veidojumiem. Tie atgādināja ķeburainus koku stumbeņus, un aiz tiem slējās nere­dzēti augi. Daži bija pavisam sīciņi, pārējie krietnu galvastiesu garāki par zēnu. Visi lēni locījās vējā, kura patiesībā nemaz nebija.

Jancis nolēca no zirga un pagāja garām ķeburaina­jiem kokiem. Viņš apstājās pie zaļganu augu pudurīša, kas izskatījās pēc izstīdzējušas Ziemassvētku eglītes. Jancis pastiepa roku un piesardzīgi pataustīja spu­raino augu. Tas nebūt nebija durstīgs kā eglīte.

Arī Ceriņš, pastiepis lūpas, sakampa mutē veselu saišķi ar dīvainajiem augiem, kas, viņaprāt, izskatījās ēdami. Viņš raustīja un staipīja augus, bet tie nekādi ne­devās mutē. Tomēr Ceriņš bija gana neatlaidīgs, un vis­beidzot pāris stiebru notrūka. Baltais zirgs labpatikā nosprauslājās un, acis piemiedzis, sāka tos kāri košļāt.

Pagaršo, tie ir lieliski! zirgs mēģināja iegalvot arī Jancim.

Jancis satvēra nelielu stiebru un vilka ar visu spēku. Tas izdvesa klusu "blurkš!" un beidzot notrūka. Pakošļājis pašu galiņu, zēns to tūliņ izspļāva.

-    Tfū, viņš spļaudījās. Kā tu kaut ko tādu vari ieēst? Garšo pēc… pēc… Zēns pēkšņi apklusa un vērīgi nopētīja lekni sazaļojušo puduri. Mīkstās eglītes likās pazīstamas. Un viņš atcerējās: tieši tādas viņš neskaitāmas reizes bija redzējis turpat ezerā, kur abi ar vecotēvu mēdza makšķerēt.

-    Ceriņ, tās ir elodejas! viņš neticīgi nočukstēja.

Baltais kumeļš pacēla galvu nu un tad?

-      Tu nesaproti? Elodejas aug tikai zem ūdens. Turklāt tās ir indīgas. Zēns pameta skatienu apkārt. Tiešām, kā viņš uzreiz tās nepazina! Un kraupainie koki? Tie ir koraļļi.

-   Mēs esam zem ūdens! Jancis noelsās.

-   Laipni lūgts Zilā elfa Valstībā, Ceriņš, izspļāvis treknos elodeju kātus, nosprauslojās un salieca celgalus, aicinot jātnieku sēsties mugurā. Šķiet, ka baltkrēpis ne par ko nebrīnījās, un Janci atkal pārņēma tā pati dīvainā sajūta: kā Ceriņš zina tik daudz par Varavīksnes Valstību, ja te nekad nav bijis?

-      Nesaprotu tikai vienu, mazliet atguvies no pārsteiguma, Jancis ierunājās. Kā mēs zem ūdens varam runāt un elpot? Un drēbes arī nekļūst slapjas!

Jancis paburzīja pirkstos krekla piedurkni un pār­liecinājās, ka tā joprojām ir sausa. Turklāt Ceriņa kājas cilājās brašā riksī bez mazākās piepūles, un arī zēna augums kustējās tikpat brīvi kā uz sauszemes. Atmiņā atausa karstās vasaras dienas, kad vienīgais glābiņš no svelmes bija vēsais ezera ūdens. Iebridis līdz jostasvietai, viņš mēģināja skriet, cik vien ātri var, bet kājas bija kā sapītas. Reizi pa reizei tā notiek sapņos tu mēģini skriet, kustini kājas līdz paguru­mam, bet uz priekšu vienalga netiec.

-   Dīvaini… Jancis izbrauca ar roku cauri matiem, kas, protams, arī bija gluži sausi. Patiešām dīvaini, viņš atkārtoja.

-   Mēs atrodamies Varavīksnes Valstībā, manu zēn! Te tev nemitīgi būs, par ko brīnīties. Tici man! Zirgs labsirdīgi pasmējās.

Jancis domīgi pamāja ar galvu. Par to viņš nu nemaz nešaubījās. Vēl nebija mērots ne pusceļš, bet pārstei­gumi gaidīja ik uz soļa. Viņš klusēdams pavērsa atvērto plaukstu uz priekšu, un zirgs laidās auļos tieši pa gaismas stara iezīmēto ceļu.

Zemūdens ainavas, kas pavērās skatienam, bija cita par citu krāšņākas. Sārtos koraļļus nomainīja dzelteni un balti akmens bluķi, apauguši ar krāsainiem glie­mežvākiem, no kuriem vairums nemitīgi kustējās gluži kā dzīvi. Elodeju krūmi mijās ar dažādiem citiem augiem sākot ar maigi dzeltenzaļiem un beidzot ar ugunīgi oranžiem, gan zināmiem, gan tādiem, kas, iespējams, paslīdējuši garām pat vērīgajām ūdensaugu pētnieku acīm. Mīkstās smiltis zem Ceriņa kājām mijās ar gludiem oļiem, un pakavi noskrapstēja pret dīvaina paskata akmeņiem, kas klāja zemi gluži kā poraini sūkli. Šur tur garām aizslīdēja pa kādai zivij. Tās it nemaz nebaidījās no abiem ceļotājiem, vien uzmeta tiem nevērīgu skatienu un netraucēti devās savās gaitās.

Gaismas stars viņus veda arvien dziļāk un dziļāk dzelmē. Jo tumšāks kļuva visapkārt, jo spilgtāk iedegās gaismas stars. Turpat virs galvas, rokas stiepiena attālumā, aizsteidzās bars sīku, sudrabaini mirgu­ļojošu zivtiņu, uz mirkli apgaismojot krēslaino zem­ūdens pasauli. Jancis nodrebinājās. Viņš labprāt dotos sīkajām zivtelēm līdzi atpakaļ uz krāsaino koraļļu un elodeju ieleju. Šejienes krēsla biedēja ar dziļu klu­sumu. Likās, ka teju teju no kāda tumša kakta izpeldēs haizivs vai parādīsies milzu astoņkājis… Brrr… Beidzot gaismas stars aizveda līdz alai zemūdens klints sienā, aicinot doties iekšā.

-       Tikai ne atkal, Jancis izmisīgi iesaucās un stingrāk pievilka zirga pavadu, liekot tam apstāties. Atmiņā uzpeldēja nikno sikspārņu uzbrukums, kas gandrīz maksāja Ceriņa dzīvību.

-   Nebaidies, zirgs mierināja, gaismas stars vien­mēr rāda drošāko no ceļiem!