Varavīksnes ceļš

Jancis nopētīja alas iekšpusi, cik nu tumsā varēja saskatīt. Ek, ko tikai viņš būtu gatavs atdot par vienu vienīgu parastu kabatas lukturīti… Viņam gan bija gaismas stars, bet ja nu tas pēkšņi apdziest vai atkal kāds neradījums to notver, atstājot viņus tumsā? Sakodis zobus, lai tie klabot nenodotu viņa bailes, zēns, nolēcis no zirga, nedroši devās alas iekšpusē. Ceriņš sekoja cieši pa pēdām, ik pa mirklim pūzdams siltu dvašu viņam pakausī. Zilais gaismas stars veda viņus tieši cauri alas tumšajiem labirintiem.

Viņi spēra soli pēc soļa, un zēns nemitīgi kustināja lūpas, kaut ko murminot. Ceriņš ieklausoties saprata viņš skaita soļus. Kādēļ tas vajadzīgs, viņš nejautāja, tikai pie sevis nosprieda, ka lai jau, ja vien tas palīdz saglabāt mieru. Arī pašam bija visai neomulīga sa­jūta pustumsā iesprostotam kaut kādā zemūdens alā.

Divsimt četri, divsimt pieci, divsimt seši… pār Janča lūpām joprojām ripoja skaitlis pēc skaitļa, līdz visbeidzot skaits nojuka un kājas sāka pagurt.

Zēns apklusa. Zobi vairs neklabēja un vēl pēc krietna brīža viņš pat sajutās kā pavisam ikdienišķā pastaigā.

Pēkšņi ausīs iegriezās spalgs kliedziens.

-   Ahuuuuuuu! Eheeeeei! atskanēja tik negaidīti, ka Jancis palēca soli atpakaļ un uzgrūdās Ceriņam. Balss viļņojās taisni priekšā. Ja viņi sekos gaismas staram, noteikti satiks neredzamo klaigātāju.

-    Ceriņ, Jancis saminstinājies piespieda vaigu kumeļa siltajam kaklam un apklusa.

-  Zinu, manu zēn, zinu, Ceriņš mierinoši bubināja un pamāja ar galvu. Arī viņu pēkšņais sauciens dziļajā klusumā šķita sabiedējis. Tomēr bija jādodas tālāk. Kumeļš pastūma zēnu sānis un devās uz priekšu.

-  Es iešu pirmais! Zirgabalsī skanējatāda apņēmība, ka Jancis, nebildis vairs ne vārda, piekrītoši pamāja un sekoja Ceriņam. Klusībā viņš sajuta atvieglojumu, jo aiz baltā kumeļa platās muguras jutās pasargāts.

-   Heheiiii! atkal atskanēja sauciens. Šoreiz balss skanēja citādi nekā iepriekš. Tātad klaigātājs nebija viens.

-   Ahuuuuu! tai pievienojās cita balss tepat līdzās.

Ceriņš pielika soli un nozuda aiz līkuma, no kura

atspīdēja gaisma. Jancis vilcinādamies sekoja.

-   Nāc šurp, nebaidies! atskanēja baltkrēpja balss.

Tajā nebija ne miņas no izbailēm, un Jancis ziņkā­rīgi paskatījās aiz stūra. Skatienam pavērās liels, gaišs klajums. Gaisma iespīdēja no augšpuses. Klajums mudžēja no neskaitāmām krāsainām zivīm. Asari un līdakas, sabāzuši kopā galvas, bija tā aizrāvušies, ka pat nepievērsa uzmanību sīko zivteļu bariņam. Tās turpat draiski skraidelēja cita citai nopakaļ, līdz kāda ietriecās līdakai tieši sānos. Prāvā līdaka pagriezās uz draiskuļu pusi un, kā Jancim šķita, nosodoši nogrozīja galvu: vizuļojošais ķermenis un spēcīgā sarkanā aste līgot nolīgoja. Zēnam iešāvās prātā, ka draiskās zivti­ņas atgādina resgalīgu skolēnu baru skolas starpbrī­žos un līdaka, tieši tāpat kā bargā matemātikas skolo­tāja, cenšas ieviest kārtību. Jancis neviļus iespurdzās un tūliņ pat piešāva plaukstu mutei priekšā: zivis gan rādījās gluži miermīlīgi noskaņotas, bet sev uzmanību viņš pievērst tomēr negribēja.

Ahuuuu! atkal atskanēja piemirstais sauciens, un beidzot Jancis ieraudzīja skaļās balss vaininieku. « Tas nevar būt, zēna lūpas gandrīz bez skaņas sakustējās, un viņš spēra pāris soļu tuvāk, neticēdams savām acīm.

Zemūdens Valstībā viņš bija gatavs sastapt milzu ūdensaugu biezokņus, bruņurupučus un varbūt pat kādu haizivi, bet runājošu zivi… Nu nē! Skaļās balss īpašniece bija liela, krāšņa zelta zivs. Zeltainās spuras plandīdama, tā piepūta vaigus un skaļais eheeeeee! piepildīja alas velvi. Balss atbalsojās līdz pat augsta­jiem griestiem un, atsitusies pret asajiem akmens izciļņiem, atgriezās atpakaļ.

Kamēr Jancis brīnījās, muti pavēris, krāšņā zelta zivs viņu bija pamanījusi.

-        Sveiki, sveiki! viņa piepeldēja tuvu klāt un uzma­nīgi nopētīja zēnu un balto zirgu. Kādi ūdeņi jūs te atnesuši?

-        Mēs dodamies uz Dūmakas Valstību, Jancis bei­dzot atguva balsi.

-        Tad tu esi tas drosminieks… Esam par tevi dzir­dējušas. Zivs atzinīgi pamāja ar spurām. Arī pārējie alas iemītnieki ziņkāri sapulcējās apkārt.

-       Tu… tu izskaties pēc zirdziņa! Bet tikai tāds jocīgs… kāds jūraszirdziņš izbrīnījies uzrunāja Ceriņu.

-        Es nemaz neesmu jocīgs. Esmu normāls zirgs, Ceriņš atbildēja.

-        Normāls? Kur tad tavas spuras? Jūraszirdziņš, izbrīnā pavēris muti, riņķoja ap Ceriņu. Aste arī tev tāda izplūkāta…

-        Spuras! Ceriņš klusi nosprauslojās. Es neesmu zivs. Esmu zirgs. Sauszemes zirgs ar pavisam nor­mālu asti.

-         Tu dzīvo uz sauszemes? jūraszirdziņš patiesi izbrīnījās. Tur taču nav ko elpot!

-Varbūt viņš ir brīnumzirdziņš? astoņkājis vienu no savām astoņām kājām domīgi pielika pie lielās pieres.

-         Nu rimstieties! līdaka bargi uzsauca un atkal pievērsās ceļiniekiem.

-          Droši vien esat noguruši. Varbūt paliksiet pie mums atpūsties?

-        Paldies par uzaicinājumu, bet mums tiešām jāstei­dzas. Nepavisam nav laika, Jancis atrunājās.

Nu palieciet, palieciet! mazās zivteles smalkās