Varavīksnes ceļš

-    Man ir tik auksti, Ceriņ, Jancis nomurmināja, aizvēra acis un izlaida no sastingušajiem pirkstiem pavadu.

-    Turies, draudziņ! Ceriņš klusi nobubināja, un Jancis sajuta, kā tiek saudzīgi noslidināts zemē.

VII NODAĻA zaļā valstība jeb cik labi satikt draugu

-     Vai sniegs atkal kļuvis mīksts un silts? Jancim ienāca prātā, sajūtot, ka zeme silda sānus, bet nebija spēka atvērt acis. Nogurums ņēma virsroku, un zēns cieši iemiga, nomurminādams, ka sniegs smaržo pēc zāles.

Ceriņš apgūlās turpat blakus un atviegloti nopūtās. Viņiem bija izdevies nokļūt Zaļajā Valstībā sveikiem un veseliem.

-   Zzzzzz… zzz… zzzz kaut kas apnicīgi zumzēja pie auss. Jancis novicināja roku gar seju un pavēra plakstiņus. Šurpu turpu lidinājās maza, zaļa spārīte ar izvalbītām acīm. Tā neatlaidīgi plivināja spārnus gar pašu degungalu un nelikās mierā, līdz Jancim no smalko spārnu pieskāriena tā sāka kutēt deguns, ka viņš neizturējis skaļi nošķaudījās. Pēdējo reizi saplivinājusi spārnus, spārīte aizlaidās.

Tikai tagad Jancis pamanīja, ka guļ zaļā zālē un viņam vairs nesalst. Piecēlies sēdus, viņš aplaida ska­tienu apkārt. Ceriņš turpat netālu starp vecām, ar zaļu ķērpi apaugušām ābelēm plūca kupli saaugušu zāli un palaikam pastiepa kaklu, lai no zara noplūktu pa kādam sulīgam ābolam.

-   Hei, Ceriņ! Jancis uzsauca.

-    Labrīt, draudziņ! baltais kumeļš atsaucās un, mīkstajās lūpās satvēris lielu ābolu, sīkā riksītī devās pie zēna.

-   Es nemaz neatceros, kā mēs te nokļuvām! Zēns noplātīja rokas. Atminos tikai, kā tu lēci pāri baļķu grēdai, un tad vairs neko…

-    Neko daudz jau neesi palaidis garām. Tā arī izkļuvām no Gaišzilās Valstības, mūžīgā sniega zemes. Tieši aiz baļķu grēdas sākās Zaļās Valstības robeža.

Ceriņš attapās, ka zobos joprojām tur cieši sakniebtu ābola kātiņu un tas runājot sitas pret lūpām. Zirgs iemeta sulīgo ābolu zēnam tieši rokās un mudināja pamieloties.

Jancis iecirta zobus ābolā. Tas bija tik sulīgs un gards! Vēders tik tiešām prasīja savu tiesu. Zēns atce­rējās, ka kabatā vēl glabājas pāris maizes riecienu, ko bija paņēmis no mājām. Siekalas saskrēja mutē no do­mām vien par mīkstās maizes smaržu un garšu. Roka jau pastiepās, lai satvertu maizes šķēli, tomēr viņš pārdomāja. Te varēja saēsties ābolus pēc sirds patikas. Kas zina, vai turpmākajā ceļā vispār būs ko ēst? Prā­tīgāk būtu pietaupīt maizi vēlākam laikam.

Smagi nopūties, Jancis piecēlās un devās pie ābeles pēc saldajiem augļiem. Kājas joprojām bija smagas pēc stindzinoši aukstā ceļojuma Gaišzilajā Valstībā, arī roka ar grūtībām stiepās uz ābolu pilno zaru pusi.

Steigšus apēdis pāris ābolu, Jancis uzsauca:

-   Ejam, Ceriņ! Mums jāsteidzas tālāk!

-   Kāp man mugurā! zirgs aicināja.

-        Nē, es skriešu tev blakus. Man joprojām mazliet salst, varbūt skrienot sasildīšos. Jancis pavērsa plaukstu uz augšu, lai sekotu zaļās gaismas staram.

Ceriņš pamāja un sīkā riksītī devās uz priekšu. Pēc pāris soļiem viņš atskatījās pār plecu un apstājās, jo redzēja, ka Jancis stāv kā zemē iemiets.

-   Kas noticis? Ceriņš neizpratnē jautāja.

-   Gaismas stars… Tā vairs nav!

-   Kā nav?! Ceriņš piegrūda purnu zēna plaukstai.

Tik tiešām stars bija nodzisis.

-        Tava plauksta joprojām ir auksta kā ledus. Ceriņš uzpūta tai dvašu. Varbūt tāpēc gaisma apdzisa?

-        Ko tagad iesāksim? Jancis izmisīgi satvēra galvu rokās. Kā atradīsim ceļu?

Viņš apskāva Ceriņa silto kaklu. Acīs sariesās asa­ras gluži tāpat kā toreiz, kad varenais dziedinošais koks atteicās dot savas lapas, lai izārstētu sikspārņu cirstās brūces. Ceriņš mierinoši uzlika galvu Jancim uz pleca. Viņš nezināja, ko teikt. Nojauta reizēm teica priekšā, kurp doties, bet šoreiz iecirtīgi klusēja.

-       He-hej! Kādēļ tik bēdīgi? Nemaz nepriecājaties par draugu? Jancim pie auss atskanēja sīka balstiņa, kuru viņš pazītu pat nakts laikā. Tā nodžinkstēja dzidri kā zvaniņš.

-   Zaļumiņ! Ceriņš un Jancis vienā balsī iesaucās.

Tas patiešām bija zaļais elfs. Uzmeties jāteniski uz

ābeles zara, viņš sparīgi šūpoja mazās, spicās tupelītēs ieautās kājeles.

-   Protams, priecājamies! Es ar lielāko prieku tevi apskautu, tikai baidos, ka tu manu apskāvienu neiz­turēsi, Jancis iesmējās.

-  Iztiksim bez apskāvieniem, arī Zalumiņš iespur­dzās. Kādēļ jums tik skābs ģīmis, it kā būtu zaļus ābolus saēdušies? Viņš vērīgi nopētīja abus draugus.

-   Gaismas stars nodzisa, un es nezinu, kurp tālāk doties. Jancis atkal saskuma.

-   Par to gan nav jābēdā! Neaizmirstiet, ka atro­daties manā Zaļajā Valstībā. Es te pārzinu katru taciņu. Viens un divi aizvedīšu jūs līdz Dzeltenā elfa Valstībai.

ak, zaļumiņ, cik labi ka tevi satikām. Janča seja atplauka smaidā.

Arī Ceriņš priecīgi iezviedzās un sapurināja kuplās krēpes.

Zalumiņš pasmaidīja un, savicinājis spārnus, pacē­lās gaisā. Sekojiet man!

-    Klau, Zaļumiņ, kā klājas Varavīksnei? Jancis iejautājās, tiklīdz aiz muguras palika klajums ar veca­jām ābelēm.