Varavīksnes ceļš

Pamazām dziest, zaļais elfs nopūtās. Padzir­dēju, ka jums grūti klājas, un atsteidzos palīgā. Laika palicis pavisam maz. Aizvedīšu jūs līdz Dzeltenajai Valstībai un došos atpakaļ sargāt varavīksni.

Ceriņš un Jancis tik tikko spēja tikt līdzi elfam, kuru mazie spārniņi apbrīnojami ātri nesa uz priekšu. Viņš veikli izvairījās no asajām egļu skujām, no zirnekļu tīmekļiem kuplajos krūmos un vēl paguva izjautāt draugus par ceļojumu cauri Varavīksnes Valstībai.

Tieši brīdī, kad Jancis pabeidza stāstu par to, kā viņš attapies Zaļajā Valstībā, ceļojums bija galā.

-     Te nu mēs esam. Zaļais elfs atbīdīja matu šķip­snu no pieres un nolaidās smilšaina klajuma vidū.

-     Kur tad ir durvis? Jancis paskatījās visapkārt. Sekodams ar acīm Zaļumiņa pastieptajai rokai, viņš aizdomīgi nopētīja paprāvo smilšu laukumu. Elfa zaļās acis iemirdzējās, it kā apstiprinot jā, jā, tieši tur.

-    Paldies tev, Zaļumiņ! Jancis atguva uz mirkli zaudēto valodu un pamājis uzrāpās Ceriņam mugurā. Ja reiz bija lemts doties cauri plūstošo smilšu vārtiem, tad vismaz abiem kopā. Lai drošāk.

-   Pagaidi mazliet! Zaļumiņš pielidoja viņam tuvu klāt un pastiepa roku. Atvērtajā plaukstā gulēja mazs sainītis. Te ir zaļās gaismas burvju putekļi. Ar tiem tu spēsi aizstāvēties pret Miglas Rausēju. Viņš no tiem trakoti baidās. Ek, no katras Varavīksnes Valstības tu būtu pelnījis pa dāvanai, bet, kopš mani brāļi ir prom, te vairs nav nekādas kārtības…

-   Paldies tev, Zaļumiņ! Un nebēdā viena dāvana man tomēr ir. Sniegavīrs man uzdāvināja gabaliņu no sava lāstekas deguna, Jancis nodrebinājās, atcero­ties Aukstuma Glabātāja Valstību. Nu jau viņam bija pavisam silti un šķita: diez vai lāstekas gabals kādreiz noderēs, bet dāvana ir un paliek dāvana…

-Aukstuma Glabātājs tev to uzdāvināja? Zaļumiņa balsī atskanēja neviltots pārsteigums. Viņš taču ir tāds sīkstulis, ka pat zemē nokritušu čiekuru nevie­nam nenovēlēs.

-         Nezinu gan, man viņš likās tīri jauks, Jancis paraustīja plecus.

-        Nu, ja tā, tad patiešām ticu, ka tu izglābsi elfus. Zaļumiņš pasmaidīja. Zēns, kuram izdevās iekarot sniegavīra ledusauksto sirdi, spēs tikt galā ar jebku­rām grūtībām.

Atvadījies no elfa, zēns cieši ieķērās Ceriņam krē­pēs.

Baltais kumeļš ar vienu lēcienu bija smilšu laukuma viducī, tas iesūca viņus sevī kā izbadējies zvērs. Jancis sadzirdēja Zaļumiņa atvadu saucienu:

-   Drīz tiksimies!

Vienā acumirklī viņš nozuda skatienam.

VIII NODAĻA dzeltenā valstība jeb Akas Sarga mīklas

Viņi lidoja lejup, un smiltis virpuļiem vien griezās apkārt. Jancis pameta skatienu augšup tieši tajā brīdī, kad pēdējais Zaļās Valstības gaismas stars nozuda. Viņš steidzīgi aizvēra acis, vairoties no birstošajām smiltīm. Ierāvis galvu plecos Jancis gaidīja, ka smilšu gūzma gāzīsies pāri kā lavīna, bet tas nenotika: pār galvu gluži kā smalks lietutiņš sijājās vien retas saujas smilšu.

Drīz vien Ceriņa kājas pieskārās zemei. Viņš pamīņājās, it kā gribētu pārliecināties, ka zeme zem kājām neiebruks, lai viņus vēlreiz izrautu cauri pasauļu pa­saulēm. Pamats zem pakaviem joprojām bija ciets.

Ceriņš, cilājot kāju pēc kājas, neapmierināti bubi­nāja. Smiltis bija iespiedušās starp pakaviem un nelāgi spieda. Nokratījis pēdējos iedzelteni vizošos graudi­ņus, viņš negribīgi pārlaida skatienu tuksnesīgajiem pakalniem, ko klāja vienas vienīgas dzeltenas smiltis.

Jancis atlaida sažņaugtos pirkstus no smiltīm piebirušajām krēpēm un nolēca zemē. Aplūkojis savu plaukstu, viņš atviegloti uzelpoja. Gaismas stars atkal bija pamodies un gaiši atmirdzēja pāri tuksnesim, kas

vīdēja līdz pat apvārsnim. It kā censtos atgūt noka­vēto, tas zaigoja spilgtāk par dzeltenajām smiltīm un skaidri norādīja ceļu, pa kuru iet tālāk. Draugi neka­vējoties devās ceļā.

Soli pa solim viņi pārvarēja karstās tuksneša smil­tis. Tās dedzināja kāju pēdas, un saule neciešami svilināja muguru. Jancis spītīgi atteicās kāpt zirgam mugurā, redzēdams, ka viņš pieklibo, jo smiltis berž kājas. Ceriņam jau tāpat bija grūti. Turklāt nežēlīgi gribējās dzert, bet viņiem līdzi nebija ne lāses ūdens. Mute no slāpēm bija tā izkaltusi, ka ik vārds, ko viņi mēģināja pārmīt, palika iesprūdis kaklā kā sauss mai­zes rieciens, tādēļ viņi ceļu turpināja klusēdami.

-     Kaut kur tuvumā ir ūdens! vienmuļo smilšu švīkstoņu zem kājām pēkšņi pārtrauca Ceriņa piesmakusī balss. Es to saožu!

Jancis cerību pilns piemiedza acis un pielika plauks­tu pie pieres, lai spožajā saules gaismā kaut ko saska­tītu.

-   Neko neredzu, viņš nolaida roku un nočukstēja. Tev būs izlicies…

Ceriņš, nebildis vairs ne vārda, sāka soļot raitāk un satraukti ošņāja gaisu. Jancis tik tikko turējās viņam līdzi un jau grasījās apsaukt draugu, lai neskrien tik ātri, kad pēkšņi kā uz burvja mājiena vientulīgā tuks­neša vidū parādījās aka. Visīstākā aka uz mata tāda kā vectētiņa mājas pagalmā, tikai daudz lielāka.

-    Ūdens, Ceriņ, ūdens! Jancis pieskrēja pie akas un sāka griezt aprūsējušo rokturi, lai nolaistu akas dibenā dzelteno spaini.