Varavīksnes ceļš

-        Protams, protams! Dzeriet, cik vien vēlaties. Un laimīgu ceļu tālāk! Akas Sargs izlaida pāris burbuļu pār lūpām, un ūdens novirmoja. Kad tas norima, Akas Sargs bija nozudis un ūdens atkal kļuva kristāl­dzidrs.

Jancis pasniedza spaini Ceriņam. Tiklīdz tas bija padzēries, pats pieplaka ar lūpām ūdens virsmai un nespēja vien atdzerties. Pirmo reizi mūžā ūdens šķita tik gards. Veikalā nopērkamā limonāde tam nespēja līdzināties.

-    Uh! zēns noelsās un noslaucīja ar delnu zodu. Nu gan esam aizkavējušies. Laiks doties tālāk.

-   Vai mums jālec akā? Ceriņš pārkāra galvu pāri malai, un atbalss atkārtoja akā, akā, akāaaa…

-     Trepju te nav, Jancis noteica, un tas nozīmēja tikai vienu: akā patiešām būs jālec. Turklāt pa vienam, jo aka bija pārāk šaura, lai tajā mestos abi uzreiz, taču gana liela, lai tajā pietiktu vietas pat Ceriņam.

-    Es lēkšu pirmais un gaidīšu tevi tur. Ceriņš pakāpās ar priekškājām uz akas grodiem.

Jancis nepaspēja ne attapties, kad baltkrēpis jau atspērās un lēca lejā. Zēns metās pie akas un, abām rokām cieši ieķēries malā, pārliecās tai pāri. Tieši tobrīd Ceriņš ar skaļu plunkšķi un šļakatām nozuda skatienam. Jancis neviļus atrāvās, vairīdamies no auk­stā ūdens šļakstiem, kas ar spēju šalti gāzās pāri akas malai. Nākamajā brīdī viņš atkal ieskatījās akas tum­šajā caurumā tajā vēl arvien skanēja skaļā plunkšķa atbalss, kas mijās ar Akas Sarga smiekliem.

Ilgi nedomādams, zēns sekoja Ceriņa piemēram. Viņš pakāpās uz akas malas un, aizsedzis acis ar rokām, dziļi ievilka elpu un lēca…

IX NODAĻA oranžā Valstība jeb Ceriņš iegūst spārnus

Lidojums ilga vien dažas sekundes, un Jancis nesa­prata, vai ūdens bija auksts vai ne. Viss notika tik ātri, ka viņš to nemaz nesajuta. Viņš mīksti piezemējās un, atkal sajutis pamatu zem kājām, atvēra acis un izpūta aizturēto elpu.

Kājas līdz pat ceļgaliem grima oranžos rožu ziedos. No asajiem ērkšķiem uz kājām nebija palikusi ne skrambiņa. Jancis pieliecās un uzmanīgi pataustīja asu rozes dzelksni. Tiklīdz viņa pirksts piedūrās rozes ērkšķim, tas ierāvās stublājā gluži kā kaķa nagi mēdz ievilkties mīkstajos pirkstu spilventiņos. Zēns vēlreiz pieskārās asumam, un atkal tas nozuda kā uz burvja mājienu.

Jancis vēl krietnu brīdi apbrīnoja neparastās rozes, līdz attapās, ka nekur nav redzams Ceriņš. Viņam taču tepat vien jābūt. Vai tiešām tas aizgājis tālāk viens pats?

Vai kāda no jums nav redzējusi baltu zirgu? zēns uzrunāja daiļās rozes, cerot, ka tās atbildēs. Varavīksnes Valstībā taču runāja katrs, kam vien nebija slinkums. Tomēr ne… Rozes klusēja.

-         Ek! Jancis vīlies nopūtās un, augstu cilādams kājas, kāpa pāri košajām ziedu galvām, baidoties kādu no tām samīt.

-        Tu meklē balto zirgu? negaidot atskanēja kāda balss.

-   Jā… zēns stostījās, ar acīm meklēdams runātāju.

-        Rāmāk, rāmāk, balss turpināja. Un varbūt tu būtu tik laipns un nokāptu no manām lapām?

Jancis pameta skatienu uz leju un ieraudzīja, ka viņa sandale piespiedusi pie zemes oranžas rozes lapu un pats zieds saliecies cenšas noturēties stāvus.

-        Piedod, es negribēju, zēns neveikli atvainojās un pacēla kāju, atbrīvodams saņurcīto lapu. Tātad tu tomēr proti runāt?

-        Protu, roze atbildēja un purināja saburzīto lapu, līdz tā atkal kļuva gluda.

-        Tikai tu vienīgā? Tad jau tu esi īpaša. Jancis pār­laida skatienu varenajam rožu dārzam.

-      Es esmu Rožu Karaliene, viņa atbildēja, un pārējās rozes piekrītot viegli nolieca košās galvas.

-   Tātad tu redzēji Ceriņu? Manu zirgu…

-   Jā, un redzu arī tagad.

Jancis grozīja galvu uz visām pusēm, līdz kakls kļuva gluži stīvs, bet neko vairāk par rožu dārzu neredzēja. Visbeidzot viņš pacēla acis uz augšu un pārsteigumā iesaucās. Augstu debesīs lidinājās Ceriņš. Tas nepār­protami bija Ceriņš, kaut muguru rotāja divi spēcīgi spārni.

-  Kas… Jancis iesāka teikumu, bet tā arī nepabei­dza, jo baltais zirgs, krēpēm plīvojot, apmeta slaidu loku un nolaidās tieši rožu dārza malā.

-   Hei, Ceriņ! zēns uzsauca.

-   Prieks tevi atkal redzēt, manu zēn! zirgs atbildēja un ar galvas mājienu norādīja uz saviem spārniem. Viņš izskatījās varen lepns par savu jauno rotu.

-   Kā tu tiki pie spārniem?!

-     Pats nezinu, Ceriņš sakļāva spārnus, un tie cieši pieplaka viņa platajai mugurai. Lecot akā, es pievēru acis un, tās atverot, pamanīju, ka iekritīšu tieši rožu dārza vidū. Itin nemaz negribēju, lai asie dzelkšņi mani saskrambā. Tādēļ nozviedzos: nē, tikai ne to! Piepeši kaut kas mani parāva sāņus un es sev uz muguras sajutu spārnus. Iedomājies: es varu lidot! Tas bija tik brīnišķīgi, ka negribējās laisties lejā.

-    Bet kā? Jancis pievērsās Rožu Karalienei, jo Ceriņš laikam pats nezināja atbildi uz šo jautājumu.

-    Oranžā Valstība ir Sapņu Zeme, krāšņais zieds atbildēja. Šī ir vienīgā vieta uz pasaules, kur ikviena vēlēšanās var piepildīties. Un, ja zirgs grib palikt gaisā, lai neiekristu rozēs, tad viņš gaisā arī var palikt.

-   Ceriņ, šīs rozes nav parastas. Tās nedur, Jancis iesmējās.