Varavīksnes ceļš

-         Tavs draugs pārāk stipri vēlējās, lai tas uzrodas, jo bija izsalcis. Kamēr viņš nepiepildīs vēlēšanos līdz galam un nepaēdīs, mežs nekur nepazudīs. Zirgs nespēj no sirds vēlēties, lai kārotais izzūd, kamēr jo­projām jūt izsalkumu. Tur tā nelaime.

-          Bet es? Kāpēc tas neklausa arī mani? Es to vēlos no sirds!

-           Tu nevari vēlēties cita vietā. Šeit katrs piepilda savus sapņus, citiem tos nelaupot.

-          Ko lai tagad darām? Varbūt vēlēties ko citu, kas mūs glābtu?! Jancis bija patiesi izmisis.

-          Nē, kamēr vienu vēlēšanos nepiepildīsi, citu vēlē­ties nedrīkst. Tiklīdz viņam, tārps pamāja uz Ceriņa pusi, izsalkums mitēsies, mežs nozudīs. Ja ne paliksiet te uz visiem laikiem. Man ļoti žēl… Tārps nošūpoja galvu un nožāvājies noslēpās savā alā, cieši aizvērdams durvis.

-        Hei, pagaidi! Jancis uzsauca, bet tārps jau bija prom un vairs nerādījās.

-   Ceriņ, tu dzirdēji? Tev aši jāpaēd!

-    Nesanāks. Baltais zirgs papurināja galvu un ar vareno augumu mēģināja izbrīvēt ceļu starp diviem stumbriem, kas pletās starp viņiem. Tomēr velti spēki izrādījās par vāju. Jau mēģināju, viņš turpi­nāja, bet stublāja miza ir cietāka nekā ozolam… Tad jau bezzobis varētu sakošļāt sakaltušu rupjmaizes gabalu.

-     Rupjmaize! Jancis pēkšņi iesaucās un, ar pūlēm iebāzis roku kabatā, izvilka no tās apkaltušu maizes kanci. Biju pavisam piemirsis, ka no mājām paķēru līdzi maizi. Apēd to, un varbūt tavs izsalkums mazliet mitēsies! Tad tu varēsi vēlēties, lai šī pļava… hm… mežs beidzot pazūd. Un būsim glābti.

Zirgs satvēra pastiepto maizes doniņu un sāka kāri gremot. Pēc mirkļa viņš to norija un, aizvēris acis, kaut ko nomurmināja.

Atskanot dobjam paukšķim, Jancis nokrita sēdus. Mežs bija izzudis, un pār galvu atspīdēja rietošās sau­les stari.

-   Uh, zēns atviegloti nopūtās. Ar vēlmēm jābūt uzmanīgākiem.

Ceriņš klusējot pamāja, baidoties ar kļūmīgiem vār­diem pievilināt jaunu nelaimi.

Jancis uzkāpa zirgam mugurā, un viņi pacēlās debe­sīs. Pļavas, meži un ielejas palika tālu zem viņiem, un pat augstās kalnu grēdas, kas, no lejas skatoties, šķita iesniedzamies tieši mākoņos, atradās zem kājām, rokas stiepiena attālumā. Tālu priekšā pavīdēja ap­vārsnis; tur rietošā saule jau pieskārās zemei. Tieši

turp viņus veda nepagurstošais ceļvedis gaismas stars no varavīksnes zīmes zēna plaukstā.

Ceriņš no visas sirds izbaudīja savu jauno prasmi lidošanu, un viņam tas izdevās lieliski. It kā baltais

* 5

zirgs visu mūžu to vien būtu darījis kā laidelējies aug­stu debesīs. Kad vienkārša lidošana bija apnikusi, viņš meta līkločus, pāris reižu apgriezās riņķī un būtu ar mieru pat apmest kādu kūleni gaisā, ja vien mugurā nesēdētu jātnieks.

-   Janci, vai tu zini, ka tagad esi pilots? viņš iezviedzās.

-   Laikam jau gan. Jancis iesmējās.

-   Bet, ja tu esi pilots, kas esmu es?

-   Tu esi vislabākais zirgs pasaulē, Jancis atbildēja un paplikšķināja pa viņa plato muguru.

-   Tas man patīk, Ceriņš nobubināja.

Jancis juta, ka pamazām augumu pārņem patīkams nogurums, lai gan aizmigt nedrīkstēja. Tik augstu virs zemes tas būtu bīstami. Tomēr acis pašas vērās ciet, un Jancis drošības dēļ aptina pavadu ap rokām divreiz.

No pussnaudas viņu atmodināja Ceriņa balss:

-   Janci, mēs esam klāt!

Miegs acumirklī pazuda kā nebijis. Seit zeme saskā­rās ar debesīm, kas no rietošās saules stariem krāsojās gluži sarkanas. Pat bez gaismas stara, kurš bija atve­dis šurp, zēns zināja, ka te arī sāksies ceļš uz pēdējo Varavīksnes Valstību. Uz Sarkanā elfa zemi.

-    Ceļš cauri Sapņu Valstībai ir beidzies, Ceriņš ierunājās. Vienīgā ieeja sārti debesu vārti te parādās tikai uz īsu brīdi, saulei rietot.

-   Kā tu zini? Vai atkal nosapņoji? Jancis aizdomīgi nopētīja baltkrēpi.

-   Nezinu, kā, bet es to zinu…

Jancis neko vairs nejautāja, jo šķita, ka arī Ceriņš pats labprāt to noskaidrotu.

-    Kādēļ tu nolaidies? viņš mainīja tematu. Vai tad turpmāko ceļu iesim kājām?

-   Nekas cits neatliks, Ceriņš mazliet sērīgi nopūtās. Seit beidzas Sapņu Valstība. Aiz tās mani spārni pazudīs.

-   Jā gan, par to neiedomājos, Jancis sērīgi novilka un pēkšņi atjēdzās, ka viņš tā arī neko nebija vēlējies, lai gan varēja taču…

Aizvēris acis, viņš klusi nočukstēja dažus vārdus. Acumirklī priekšā no nekurienes uzradās koka galds ar kūpošu pankūku šķīvi, meža zemeņu ievārījumu un lielu piena krūzi pašā viducī. Visapkārt galdam no zemes spraucās smalkas āboliņa lapiņas. Ceriņš maz­liet atkāpās un bažīgi vēroja, vai tās atkal nesāks augt, bet,' pamanījis, ka tās paliek tikpat maigas un smalkas kā iepriekš, uzmeta zēnam pateicīgu skatienu un kāri ķērās klāt mielastam.

Steidzīgi iestiprinājušies, viņi piegāja pie sārtajiem debesu vārtiem. Saule bija gandrīz norietējusi, un viņiem bija jāpasteidzas, lai paspētu iziet cauri, pirms vārti aizveras. Ceriņš savēcināja spārnus un atrāvās no zemes. Gribējās pēdējo reizi palidot. Kaut tikai mazu gabaliņu!