Varavīksnes ceļš

Sārtie debesu vārti līdzinājās garam, izgaismotam tu­nelim. Nokļuvis gandrīz līdz pusei, Jancis atskatījās pār plecu, un tieši tajā brīdī Oranžās Valstības vārti līdz ar pēdējo rietošās saules staru aizvērās. Arī Ceriņa baltie spārni izgaisa, un viņš, pārlieku aizrā­vies ar savu lidošanas prasmi, ar skaļu būkšķi novēlās zemē.

Lai gan bija žēl Ceriņa vectētiņš vienmēr tika mācījis nesmieties par cita nelaimi -, baltais zirgs izskatījās tik smieklīgi neveikls, gulēdams zemē un garās kājas tirinādams, ka zēns neviļus iespurdzās.

Ceriņš izlikās nedzirdam zēna smieklus. Aši uzslē­jies kājās, viņš nodrebēja.

-   Lec man mugurā! baltkrēpis nočukstēja.

Jancis nelika divreiz lūgties. Ceriņa balss izklausī­jās savāda, tādēļ viņš veikli uzlēca zirgam mugurā un cieši satvēra pavadu. Ceriņš tūdaļ rāvās uz priekšu. Jancis ziņkārīgi atskatījās, un viņa acis bailēs ieple­tās. Cieši pa pēdām bez mazākās skaņas viņiem sekoja necaurredzams, tumšs virpulis, kas centās aizslaucīt ceļu uz Sarkanā elfa Valstību, draudot noslaucīt no zemes virsas arī viņus.

-    Ātrāk, Ceriņ, ātrāk! zēns iekliedzās, lai gan Ceriņš auļoja tik ātri, kā nekad mūžā to vēl nebija darījis.

Viņi sasniedza vārtu izeju vienlaicīgi ar virpuli, kas joprojām centās sagrābt abus draugus savās ķetnās. Viņam izdevās izraut tikai dažus sniegbaltus astrus no plīvojošās zirga astes. Saņēmis pēdējos spēkus, Ceriņš atspērās un lēca…

Vārti aiz viņiem aizvērās, un iestājās klusums.

X NODAĻA sarkanā valstība jeb visiem jābūt laimīgiem

-        Mums izdevās, Ceriņ! Mums tas izdevās! Jancis apskāva baltā zirga kaklu. Tu esi ātrāks par vēju!

-        Lai nu tā būtu, Ceriņa balsī ieskanējās neviltots lepnums. Jancis būtu ar mieru saderēt, ka zirga sejā atplauka smaids.

Zēnam iešāvās prātā doma, kas jau ilgāku laiku nelika mieru. Ļaudis nemēdz teikt, ka zirgam ir seja. Zirga ģīmis gan ir dzirdēts bieži. Viņš pats bija skolā dzirdējis, kā puikas cits citu apsaukāja par skaidu pauri un zirga ģīmi. Ha! Var jau būt, ka zirgiem ir ģīmji, bet Ceriņam ir seja. Visjaukākā seja pasaulē ar neparasti zilām acīm.

-        Vai zini, Ceriņ, tu esi mans labākais draugs, kaut arī esi zirgs!

-         Paldies, manu zēn. Tie ir labākie vārdi, ko kāds jebkad man ir teicis, baltais zirgs domīgi atbildēja.

Draugi nesteidzīgi devās tālāk. Gribējās mazliet atvilkt elpu, pirms ceļojums cauri šai zemei būs bei­dzies. Diez vai tas būs iespējams pēc tam, kad viņi spers kāju Dūmakas Valstībā.

Ceriņš rāmi soļoja pa saules pielieto taku, kura līk­ločiem stiepās caur bērzu birzi. Šķita savādi, ka šeit itin nekas neliecina par to, ka viņi būtu nokļuvuši Sarkanā elfa Valstībā. Bērzu lapas bija tikpat zaļas kā mājās, arī zāle zem kājām šķita pazīstama. Bija gluži labi soļot pa gluži parastu taku, kur gar malām šur tur zied pīpenes. Apmaldījušies viņi noteikti nebija, jo gaismas stars zēna plaukstā nešaubīgi rādīja ceļu tieši uz priekšu.

Nosoļojuši krietnu stundu, ja ne pat divas, viņi nonāca sīkiem krūmiem apauguša kalna pakājē. Jancis nolēca no zirga muguras un, saņēmis pavadu, sāka kāpt augšup. Prātā iešāvās dīvaina doma: kurš kuru īsti ved pie pavadas: viņš zirgu vai zirgs viņu? Vairāk nekā skaidrs, ka Ceriņš ir neparasts zirgs un zina, kurp doties, tādēļ nav nepieciešamības viņu vest. Bet brīžos, kad uzmācās baiļu sajūta, ko gan Jancis centās noslēpt, viņš labprāt atkal saņēma Ceriņa brūno ādas pavadu un cieši sažņaudza to savā plaukstā. Tad viņš atkal sajutās gandrīz tikpat droši, kā soļojot blakus vectētiņam un sajūtot savus pirkstus nozūdam viņa platajā, siltajā delnā.

Nedaudz aizelsušies, zēns un zirgs beidzot sasnie­dza kalna virsotni. No turienes pavērās lielisks skats. Beidzot viņi bija nonākuši Sarkanajā Valstībā. Otrpus kalnam pletās sarkanu magoņu lauks. Košsarkanie ziedi līgojās vēja pūsmā. Jancis saskatījās ar Ceriņu, un abi nopūtās. Gan jau arī šeit bez piedzīvojumiem neiztikt.

Sveiki, sveikīī! atskanēja daudzbalsīgs sauciens, līdzko ceļotāji tuvojās.

Jancis pameta skatienu uz Ceriņu, kurš klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Zirgs papurināja galvu, it kā teiktu: Te runātāju bez manis pietiks, es labāk pa­klusēšu.

-         Labdien! Jūs esat tik daudz un tik… sarkanas! Tagad saprotu, kādēļ šo vietu sauc par Sarkano Val­stību! Jancis centās uzsākt pieklājīgu sarunu.

-        Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās, iesmējās kāda magone, dažas ieķiķinājās. Gan jau esi dzirdējis, ka sarkanā ir mīlestības krāsa. Šī ir Mīlestības Valstība, vislabākā Valstība Pasaulē!

Jancis atcerējās reiz dzirdējis līdzīgus vārdus arī Rožu Karaliene savu Oranžo Sapņu Valstību bija dēvējusi par vislabāko. Jā, jā… Viņš klusu iesmējās.

-        Jā gan, ikviens šeit ir laimīgs, magone apmie­rināta pamāja ar galvu, zēna smieklus saprotot pa savam.

-   Ikviens? pārjautāja Jancis.

-   Protams. Mīlestība visus dara laimīgus.

-       Jauki, beidzot Ceriņš ierunājās, bet mums laiks doties tālāk.