Varavīksnes ceļš

-    Ko tad? Jancis palūkojās apkārt un tūdaļ arī pamanīja mazu, piemīlīgu zaķēnu takas malā šķinām pavisam pelēko zāli.

-     Sveiks, mazais! zēns klusi uzrunāja zaķēnu, cenzdamies to neaizbaidīt.

-   Labdien! garausis atbildēja.

-   Kā es priecājos satikt te kaut vienu dzīvu dvēseli! Jancis atviegloti nopūtās. Ja jau garausis prot runāt, varbūt arī pratīs izstāstīt, kā tikt ārā no šī nolāpītā meža.

-    Esat apmaldījušies? zaķēns ierunājās. Varu izvest jūs uz ceļa, ja vēlaties.

-    Protams, vēlamies. Ak, liels paldies tev, mazais! Mēs te maldāmies nezin cik ilgi.

-   Sekojiet man!

Zaķis līkločiem aizļepatoja starp koku stumbriem. Ceriņš tik tikko spēja ar acīm izsekot, aiz kura koka vai takas līkuma nozūd zvērēna pelēkbaltā mugura, un steigšus rikšoja pakaļ. Jo tālāk viņi gāja, jo biezāka migla viņus apņēma.

Klau, garausi! Jancis uzsauca. Vai vēl tālu jāiet?

Brīdi valdīja pilnīgs klusums. Mirkli šķita, ka zaķis pazudis no redzesloka, bet te pēkšņi viņš parādījās gluži blakus.

-   Nav tālu. Te jūsu ceļš ir galā.

Jancis pameta neizpratnes pilnu skatienu visap­kārt, taču no ceļa nebija ne miņas. Viņi bija nonākuši vēl dziļākā biežņā nekā iepriekš, kad riņķoja divatā ar Ceriņu.

-        Ko tas nozīmē? Ceriņš spēra soli uz priekšu un tūdaļ sajuta, ka pamats zem kājām pazūd.

Viņš izmisīgi iezviedzās. Mazais zaķēns iesmējās ļauni čerkstošiem smiekliem un, palēcies sāņus, nozuda.

Ar dobju blurkšķi baltais zirgs iestiga purva akacī līdz pat krūtīm. Tikai tagad draugi saprata, ka mazais zaķēns nebija neviens cits kā pats maldinātājs, kas viņus vadājis riņķī un apkārt un tagad atvedis šurp, uz purvu, lai nogremdētu akacī.

-        Te mūsu ceļš nebeigsies vis! Jancis uzsauca un, nolēcis no zirga, vilka aiz pavadas, cik vien spēja.

Tomēr akacis bija stiprāks un centimetru pa centi­metram nelaimīgo Ceriņu neglābjami iesūca arvien dziļāk un dziļāk.

-   Turies, Ceriņ, turies! Es tevi dabūšu laukā! Zēns, neizlaidis pavadu no rokām, ar skatienu iztaustīja apkārtni tik tālu, cik nu tas bija iespējams biezās mig­las dēļ. Par laimi, turpat netālu pamanīja, ka zemē vāļājas paprāvs koka stumbenis. Paķēris aiz viena gala, zēns atspēries vilka to uz akača pusi. Koks bija smags. Ar lielām pūlēm, stiepjot un ripinot, viņš bei­dzot to aizvēla līdz akacim un piestūma Ceriņam pie krūtīm. Koka gabals bija pietiekami garš, un tā gali stingri atbalstījās uz cietās zemes akača malās.

-     Saņemies, Cerin! Aiziet! Jancis uzsauca un, cieši satvēris pavadu, vilka to uz savu pusi. Neko vai­rāk palīdzēt viņš nevarēja: ja spertu kaut soli tuvāk, purvs viņu iesūktu akacī. Pagurušais zirgs rāvās uz priekšu, cik spēka, līdz beidzot purvs padevās un kumeļa kreiso priekškāju atlaida no gūsta. Pārlicis to pār koka stumbeni, Ceriņš pamazām izkārpījās no akača zampas, drīz arī otra priekškāja bija atbrīvota. Saņēmis pēdējos spēkus, baltais zirgs atspiedās ar krūtīm pret stumbeni un raušus izrāvās no alkatīga­jām purva ķetnām. Smagi elsdams, viņš nogāzās uz sāniem un palika guļam akača malā. Purva duļķainā acs, neapmierināti burbuļojot, pamazām aizvērās.

-    Paldies, draugs! Ceriņš pieglauda galvu Janča rokām.

-    Manu mīļo Ceriņ, zēns apskāva zirga trīsošo kaklu, es biju tik ļoti nobijies, ka tu netiksi laukā…

-     Nu jau viss aiz muguras, zirgs mierināja un noklusēja, ka arī pats bija pārbijies līdz nemaņai. Iesim tālāk! Purva maldinātājs atņēmis pārāk daudz laika. Tagad jau arī Miglas Rausējs noteikti zina, ka esam šeit.

-    Tev taisnība. Iesim ātrāk prom! Tikai kā mēs atradīsim ceļu?

-         Es atradīšu, nebaidies. Vadātājam nav varas pār zirgiem. Tie vienmēr spēj atrast pareizo ceļu. Pirmīt tas radījums man sajauca galvu. Vairs tas neatkārto­sies.

Ceriņš apņēmīgi nopētīja vairākus savrup augošos kokus un apmierināti māja ar galvu.

-   Dosimies uz Ziemeļiem, viņš teica un pagriezās.

-   Kā tu zini, ka tur ir Ziemeļi?

-         Pavēro koku stumbrus! Redzi vienā pusē miza ir tumšāka un ķērpjiem apaugusi. Tā ir ziemeļu puse. Vai tad vectēvs tev neko nav stāstījis? Viņš noteikti zina ļoti daudz par to, kā mežā nenomaldīties.

-          Ir stāstījis, bet es neko daudz neatceros, Jancis piesarka.

Bija kauns atzīties, ka vectētiņa stāsti par debes­pušu noteikšanu zēnam nešķita interesanti. Ceriņam bija taisnība: priežu stumbrus ķērpji klāja tikai vienā pusē. Arī kāds vientuļš, pelēks laukakmens bija apau­dzis ar sūnu un ķērpjiem tieši tāpat.

-        Padzersimies un iesim! Ceriņš ierunājās un pie­lieca galvu pie kupla sūnu pudurīša, lai ar lūpām no tām iegūtu veldzējošo mitrumu.

Jancis pietupās un sekoja viņa paraugam. Saspiedis sūnas, viņš gaidīja, līdz delnas piepildās ar ūdeni. Sa­viebies viņš izdzēra mazliet pēc pelējuma dvakojošā šķidruma un piecēlās.

-      Negaršīgs, vai ne? Ceriņš skumji iesmējās. Miglas Rausējs nolaupījis itin visu šai zemei. Pat sūnām ūdens svaigumu noskaudis.