Varavīksnes ceļš

Viņi klusēdami devās uz priekšu, uzmanīgi vērojot ceļu zem kājām. Jancis gāja pa priekšu un ar garu koka zaru ik pa brīdim pabakstīja mīkstās sūnas zem kājām, lai pārliecinātos, vai zem tām neslēpjas kāds nodevīgs purva akacis.

Mežs pamazām kļuva biezāks, un zeme zem kājām vairs nešūpojās. Viņi bija izkļuvuši no purva. Toties viņus apņēma migla un neparasts klusums visapkārt. Jancis nopētīja stumbrus, lai pārliecinātos, ka viņi joprojām ir uz pareizā ceļa. Šeit koki bija pavisam dīvaini: tos klāja garas švīkas. Līdzīgas rētas zēns bija redzējis mājās uz ābeles stumbra. Tās bija atstājuši melnā runča Mura nagi. Bet salīdzinājumā ar šo kaķa skrāpējumi bija tīrais nieks. Te dažas svītras stiepās vai visā viņa augumā. Jancis parādīja Ceriņam savai­notos kokus, bet arī zirgam nebija ne jausmas, kas pie tā vainojams. Negribējās pat domāt, ka te, iespējams, klejo kāds nezvērs un asina nagus pret priedēm, kuras tinas miglas mākoņos.

-    Mēs esam uz pareizā ceļa. Jūtu, ka tuvojamies pilij, Ceriņš nočukstēja. Gluži kā atbalss viņa teik­tajam atskanēja neizprotams troksnis. Izklausījās, ka rati rībēdami aizbrauc pa akmeņainu ceļu. Un vēlreiz…

Draugi apstājās un ieklausījās, bet apkārt atkal val­dīja dziļš klusums. Viņi grasījās doties tālāk, kad pēkšņi atkal atskanēja dīvainais troksnis: apdullinoši skaļš brumm! tieši virs galvas. Draugi reizē iesaucās:

-    Negaiss!

-    Aši sēdies man mugurā, jātiek no šejienes prom! Ceriņš uzsauca.

Jancis, ne mirkli nedomādams, paklausīja. To, ka negaisa laikā nedrīkst atrasties lielu koku tuvumā, viņš zināja gluži labi.

Baltais zirgs rāvās uz priekšu un skrēja, ko kājas nes. Aiz muguras jau šaudījās spožas zibens mēles. Tās centās trāpīt zirgam un jātniekam, bet atkal un atkal aizšāva garām, trāpot koku stumbros, niknumā dārdinot skaļā pērkona balsī. Tagad bija skaidrs, kurš nezvērs saplosījis koku stumbrus. Zibens, saniknojies, ka noskatītie upuri ikreiz pamanās izvairīties no spē­riena, trieca uguns liesmas pret koku, kas auga ceļi­niekiem tieši priekšā. Skaļi brakšķēdams, tas nogāzās un aizšķērsoja ceļu. Ceriņš tik tikko paguva saslieties pakaļkājās un lēca, nespēdams apstāties.

Tiklīdz zirga kājas pieskārās zemei, zibens atkā­pās. Redzot, ka jātnieks zirga mugurā izsprucis viņa nagiem, negaiss visas dusmas izgāza uz zemē nokri­tušo koku, raidot pret to uguns bultas.

Ceriņš krietnu brīdi skrēja vēja spārniem prom no negaisa plosītās vietas, līdz beidzot uzdrošinājās apstāties.

-   Fū! Jancis noslaucīja nosvīdušo pieri un nolēca no zirga. Par mata tiesu paglābāmies, vai ne? Zēns uzlūkoja zirgu, kurš likās nedzirdam viņa jautājumu.

Baltkrēpis satraukti ošņāja gaisu, un viņa nāsis iepletās kā ikreiz, kad viņš sajuta briesmas.

-   Janci, zirgs nočukstēja, lēnām, ļoti lēnām atkā­pies līdz lielajam kokam aizmugurē.

-   Kas noticis? zēns neizpratnē vaicāja un, piemie­dzis acis, cieši lūkojās turp, kur kā piekalts kavējās Ceriņa skatiens. Brīdi šķita, ka gar koku stumbriem pazib melna ēna. Vai varbūt tās bija tikai iedomas? Tomēr ne. Ēna parādījās atkal, un šoreiz tai blakus nostājās vēl viena… divas… trīs… Nu to bija vesels bars vismaz desmit, pat vairāk.

Lēni atkāpies, Jancis cieši piespieda muguru pie zarainas egles stumbra un, aizturējis elpu, noskatī­jās, kā ēnas lēnām zogas arvien tuvāk, viņus ielencot. Cauri miglai cits pēc cita iegailējās acu pāri, un nu jau varēja skaidri saskatīt, ka tie ir vilki.

-   Ceriņ, kāpēc mēs stāvam? Mums taču jābēg!

-    Nē, šoreiz nekur tālu netiksim. Viņi mūs jau ir ielenkuši. Kāp kokā, veikli!

-   Bet tu?! Jancis satraukts satvēra zirgu aiz pava­das. Bet tu, Ceriņ? Tu taču neuzkāpsi!

-    Klausi, ko saku! Rāpies augšā! nepielūdzamā balsī zirgs atkārtoja. Redzēdams, ka Jancis pat nepa­kustas, viņš maigi pabikstīja zēnu ar degunu.

-    Klausi mani, draudziņ! Abiem no šejienes prom netikt. Mēģināšu viens pats izlauzties no aplenkuma un atgriezties vietā, kur trakoja negaiss. Pietiktu ar vienu degošu zaru, lai šos negantniekus aizbiedētu! Tad es atgriezīšos pēc tevis.

Jancis pamāja ar galvu. To, ka vilki baidās no uguns, viņš zināja. Pakāpies uz Ceriņa platās muguras, zēns uzrausās egles zarā. Uzrāpies vēl dažus zarus augstāk, viņš cieši apķēra stumbru ar rokām un palika sēžam. Ja viņš kāptu vēl augstāk, tad miglas dēļ vairs nere­dzētu, kas notiek uz zemes, bet to viņš nepavisam nevēlējās.

Vilks ar saboztu spalvu jau bija pielavījies pavisam tuvu baltajam zirgam un, pieplacis pie zemes, atņir­dza asus zobus. Tiklīdz no miglas slēpņa iznira pārējie vilki, Ceriņš atspērās un lēca pāri zemei pieplakušā vilka ķermenim. Pelēcis, nikni rēkdams, cirta ar ķepu Ceriņa pavēderei, bet netrāpīja. Zaudējis līdzsvaru, uzbrucējs uzgāzās tuvāk stāvošajam vilkam un no­trieca to no kājām. Nogāztais pelēcis nikni ierūcās un iecirta zobus neveiksminieka skaustā. Kļūme nedrīk­stēja palikt nesodīta.

Viss vilku bars, izņemot vienu sakosto neveiksmi­nieku, apsviedās apkārt un metās pakaļ Ceriņam. Jau pēc dažiem desmitiem soļu tie pagaisa Janča skatie­nam.