Varavīksnes ceļš

Vilki staigāja šurpu turpu gar aizas malu un izska­tījās varen saniknoti. Spalvu uz skausta sabozuši, viņi nikni rūca gan uz abiem draugiem, kas tik veikli izsprukuši no viņu nagiem, gan cits uz citu. Redzēdami, ka te vairs nav ko meklēt, viņi klusi kā ēnas aizslīdēja atpakaļ uz mežu, asti kājstarpē iežmieguši.

-    Te nu mēs esam, Miglas Rausēj. Un tev būs mums jāatdod elfi gribi vai ne! Jancis, nolēcis no zirga, uzrunāja šķautņaino akmens sienu tik dedzīgi, it kā tā viņa vārdus varētu nodot drūmajam saimniekam.

-     Ceriņ, paskaties! Pilij nav ne logu, ne durvju. Nekā! Kā mēs tur tiksim iekšā?

-     Katrai ēkai ir ieeja, gan atradīsim… Ceriņš atteica šķietami mierīgi, lai gan pats gluži drošs par to vis nebija.

Uzmanīgi nopētījis tumšām efejām apaugušo pils sienu, Jancis pārliecinājās, ka tajā tiešām nemana ne spraugas. Pāris plaisu, ko viņš pamanīja, bija šaurā­kas par plaukstu. Apgājis apkārt pilij, viņš vienā no torņiem pamanīja nelielu, izdrupušu caurumu; varbūt to bija izgrauzis laika zobs. Zēns gan lieki nelauzīja galvu par to, kā tas radies.

-   Redzi? Jancis pacēla roku. Caurums sienā. Tas ir pietiekami liels, lai es pa to iekļūtu iekšā!

-     Man gan tas šķiet par mazu, Ceriņš, pacēlis galvu, nobubināja.

-   Domāju gan! Jancis pasmaidīja. Un ne vien par mazu, bet arī atrodas pārāk augstu. Tu taču neproti rāpties augšup pa klinti, vai ne?

Baltais zirgs kaut ko nesaprotamu nobubināja zem deguna. Pats par sevi saprotams, to viņš neprata gan. Pakavi bija radīti tikai auļošanai.

-    Tev būs jāgaida mani tepat, Ceriņ. Pavisam drīz mēs atkal tiksimies…

-    Protams, es būšu tepat. Nesperšu ne soli prom, līdz tu atgriezīsies, draudziņ! Baltā zirga balss šķita savādi aizsmakusi, un viņš pagrieza galvu sāņus, slēp­dams acis, kas nez kādēļ kļuva mitras.

-   Ceriņ, es taču drīz būšu atpakaļ. Neraudi! Jancis mierināja, lai gan pašam kaklā sakāpa asaru kamols.

-    Es zinu, es zinu. Zirgs joprojām grieza galvu sāņus. Es neraudu, man tikai acī kaut kas iebira…

-  Es tagad nu iešu. Jancis pēdējo reizi cieši apskāva Ceriņu un strauji pagrieza viņam muguru, pirms dīvainais kamols, kas sakāpa kaklā, izsprūk laukā.

-    Kamēr rāpsies augšā, esi uzmanīgs un neskaties lejā! zirgs uzsauca nopakaļ.

Ieķēries efeju stīgu mudžeklī, Jancis tās no visa spēka parāva uz savu pusi un sāka kāpt augšā. Likās gana izturīgas. Kāpšana vedās itin raiti, taču pāris metru attālumā no cauruma efeju žogs beidzās. Jancis pameta skatienu lejup un tūliņ nožēloja, ka to darījis. Elpa aizrāvās, redzot, cik augstu viņš bija uzrāpies. Nejau velti Ceriņš bija vēlējis neskatīties uz leju. Zēns pavērās augšup. Tā bija daudz labāk. Tumšais cau­rums akmens sienā šķita vai ar roku aizsniedzams, tikai atlikušo ceļu nāksies veikt, traušoties pa kailu akmens sienu. Negribīgi izlaidis no rokas stiegraino efeju, Jancis pieķērās asai akmens radzei. Iztaustot ar kāju pamatu, kur atsperties, viņš lēni rāpās uz augšu. Akmens izcilnis, tad vēl viens… Un beidzot pirksti cieši ieķērās izdrupušajā akmens caurumā. Pēdējiem spēkiem viņš ierausās platā akmens ailē.

Iesākumā viņš neko nevarēja saskatīt. Šķita, ka te valda piķa melna tumsa. Tomēr pēc neilga laiciņa acis ar tumsu aprada un skatienam pavērās pustumša telpa. Kaut kur dziļi lejā pavīdēja zeme. Viņš bija uzrāpies gana augstu un tagad sēdēja kā sprostā: pārāk augstu, lai lēktu lejā. Jancis paskatījās augšup, bet tur nebija nekā. Pilnīgi nekā. Melns tukšums snie­dzās nebūtībā. Kaut kur lejā Miglas Rausējs turēja gūstā elfus.

Ek, lai notiek kas notikdams! viņš nopūtās. Pārāk tālu ceļu esam nogājuši, lai tagad atkāptos.

Uzmanīgi pārkāris kājas pāri malai, viņš mēģināja sataustīt kādu izcilni. Par lielu atvieglojumu, pēda atdūrās pret prāvu izvirzījumu sienā. Soli pa solim Jancis lēnām kāpa arvien zemāk un zemāk, līdz bei­dzot kājas pieskārās stingram pamatam. Zēns atvieg­loti nopūtās un paskatījās augšup: pašam bija grūti noticēt, ka sveiks un vesels nokļuvis galā.

Au! viņš nosūkstījās. No rāpšanās pa raupjo akmens sienu rokas bija tulznās un svila kā apdedzi­nātas.

Apskatījis krēslas pielieto, kluso telpu, Jancis pama­nīja prāvu caurumu sienā. Varbūt tās ir durvis, kas ved uz kaut kurieni? Zēns piesardzīgi iegāja alā, cen­šoties netrokšņot. Tā līkločiem veda uz priekšu: daž­viet tik šaura, ka nācās līst rāpus, bet citviet tik plata, ka atliku likām pietiktu vietas pat Ceriņam. Arī šeit valdīja mijkrēslis, lai gan nebija ne mazākās spraugas, pa kuru varētu iespīdēt dienasgaisma.

Miglas Rausējs laikam atzīst tikai pelēko krāsu. Pat melnā nav laba diezgan, ja jau pat šeit valda krēsla un naktij viņa zemē nav vietas, Jancis nodomāja un atkal metās četrrāpus, lai izlīstu caur sašaurinājumu. Patlaban viņam Rausēja pelēkā krāsa tīri labi noderēja, jo ložņāt pa nezināmu tuneli pilnīgā tumsā būtu pavi­sam neomulīgi.