Varavīksnes ceļš

Pabeidzis stāstu, viņš apklusa. Arī zirneklis labu brīdi nebilda ne vārda. No viņa dzidri zilajām acīm ritēja asaras un pilēja uz aukstā akmens klona.

-   Tā ir mana vaina. Tikai mana vaina. Ja es nebūtu tik akli uzticējies Miglas Rausējam… Zirneklis nikni notrauca asaru no vaiga un, pielēcis kājās, no visa spēka sāka raustīt ķēdi, taču tā bija pārāk stipra. Princis Ludvigs padevies noslīga uz akmeņu kaudzes.

-   Tava vaina? Jancis nesaprata.

Mana gan, zirneklis nopūtās un sāka stāstīt. Kopš neatminamiem laikiem esmu bijis Varavīksnes Sargs. Mans pienākums bija gādāt, lai mūsu valstībā neiekļūtu neviens svešinieks ar ļaunu sirdi. Dzīve šajā karaļvalstī bija lieliska. Otru tik skaistu vietu neatrast visā plašajā pasaulē. Te valdīja visu septiņu Varavīksnes Valstību skaistums. Ja vien tu būtu redzējis, kādi šeit saullēkti un saulrieti! Un ziedi pietiek vien uz tiem paskatīties, un sirds pielīst pilna laimes. Un putni! Kā tie dzied! Pat šejienes zvirbulim skaņāka balss nekā tavas zemes lakstīgalai. Šķita, ka itin nekas nespēs iztraucēt mūsu mieru. Brīžiem es pat sajutos lieks, jo kas gan tas par sargu, kuram nav no kā sargāt savu valsti, elfus un varavīksni? Mans uzdevums bija neielaist svešiniekus, bet neviens pat nemēģināja tuvoties manas valsts robežām.

Reiz, kad es, kā parasti, sava labākā drauga Viesuļa mugurā jāju gar valsts robežām, mani uzrunāja pavi­sam necils vīrelis pelnu pelēkā apģērbā. Viņš slavēja skaisto karaļvalsti un pajautāja, vai drīkst ienākt uz mirkli atpūsties. Es atteicu: lai vien pūšas turpat, jo savā zemē ielaist svešiniekus nedrīkstu. Kopš tā laika vai ik dienu viņu satiku tanī pat vietā. Vīrelis izskatī­jās tik nošņurcis un nelaimīgs, ka beidzot mana mīkstā sirds neizturēja un es ielaidu viņu iekšā. Es pats biju laimīgs un gribēju, lai arī visi pārējie būtu tādi.

Mans Viesulis laikam nojauta ko nelāgu, jo, tiklīdz vecais spēra kāju pāri robežai, tūdaļ sāka neapmie­rināti kārpīt zemi un šņākuļot. Tas mani darīja pie­sardzīgu. Bet bija jau par vēlu. Nokļuvis manā zemē, večuks acumirklī pārvērtās. Tikai tad es sapratu, ka manā priekšā stāv pats Miglas Rausējs, kuru gan nekad nebiju redzējis, bet dzirdējis par viņu biju gana daudz. Un tieši viņš bija tas, kuru es vismazāk drīk­stēju ielaist savā valstībā. Ļauni smiedamies, večuks stalti izslēja sakumpušo muguru, ap viņu sagriezās netīri pelēks vēja virpulis. Nez no kurienes viņam rokā pagadījās pātaga, un Rausējs sāka to vicināt uz visām pusēm, raidot cirtienus pa labi un pa kreisi. Vienā mirklī mana skaistā zeme pārvērtās līdz nepa­zīšanai. Pats redzēji, kāda tā tagad ir. Es centos viņu savaldīt, bet velti. Miglas Rausējs atvēzēja pātagu arī pret mani. Viesulis metās mums pa vidu un blieza viņam ar pakaļkājām. Mans varonīgais draugs izsita pātagu vecim no rokām, bet dārgi samaksāja par to. Rausējs pacēla pātagu un zvēla nabadziņam tā, ka viņš aizlidoja tālu aiz Valstības robežām. Tobrīd jutos tā, it kā pātaga būtu trāpījusi man pašam. Biju tik satriekts, zaudējis savu labāko, savu vienīgo draugu, «ka uz brīdi nepievērsu uzmanību Rausējam, un viņš to izmantoja savā labā. Nākamais pātagas cirtiens trāpīja man. Pēdējais, ko atceros, bija ņirdzīgie Miglas Rausēja smiekli un vārdi, ka tagad šī būs viņa Valstība un visi, kas nepakļausies viņa gribai, tiks iznīcināti. Turpmāk viņa iekarotā zeme jādēvē par Dūmakas Valstību.

Pēc tam es attapos šeit. Man jau sen ir sajucis laiks cik ilgi te īsti atrodos. Pātagas cirtiena sāpes pārgāju­šas, bet sirds par mīļo Viesuli smeldz joprojām. Kur viņš, nabadziņš, tagad klejo? Vai mani vēl atceras?

Ikviens, kas reiz pametis šo zemi, vienalga, labprātīgi vai piespiedu kārtā, aizmirst dzīvi šeit kā nebijušu. Tā mēs paši, Varavīksnes Valstības iemītnieki, kopš sen­seniem laikiem nolēmām savas drošības dēļ. Toreiz man nenāca ne prātā, ka reiz tas skars manu draugu visašāko un uzticamāko rikšotāju, kāds vien sasto­pams pasaulē. Un nabaga elfi… Man bija jārūpējas arī par viņiem, bet tagad viņi ir ļaunā Miglas Rausēja rokās. Ak, es nekad to sev nepiedošu! Varavīksnes Sargs saņēma galvu visās četrās rokās.

-   Nešausti sevi tik ļoti! Vēl visu var vērst par labu. Jancis mierinoši uzlika roku uz zirnekļa spalvainā pleca. Es atbrīvošu elfus.

Varavīksnes Sargs pacēla galvu un ilgi skatījās zēnam acīs.

-    Es tev ticu, viņš visbeidzot noteica. Tu esi paveicis ceļu, neviens cits to nespētu. Es tik ļoti vēlos doties tev līdzi, bet šī sasodītā ķēde…

Pamēģināšu to noņemt. Jancis vērīgi aplūkoja biezo, aprūsējušo ķēdi.

-    Nesanāks. Ludvigs noraidoši papurināja galvu. Tā paliks nesaraujama, kamēr vien pār šo zemi val­dīs Miglas Rausējs. Es esmu viņa gūsteknis pats savā pilī.

-    Sī ir tava pils?! Zēns vēlreiz nopētīja drūmās akmens sienas.

-    Kādreiz bija. Tagad tā ir mainījusies līdz nepazī­šanai tāpat kā es. Princis pārlaida skatienu drēgni pelēkajām sienām, kas oda pēc pelējuma, un, skumji nopūties, turpināja: Esmu gatavs saderēt, ka no ārpuses tā izskatās tikpat baismīga kā no iekšpuses, vai ne?