Varavīksnes ceļš

un tad… Nebūs vairs nekā. Viņš nekad vairs nenoklūs atpakaļ mājās. Nabaga vectētiņš tā arī paliks neziņā, kur pazudis mazdēls. Elfi paliks ļaunā Rausēja varā. Arī noburtais princis Ludvigs viņam mūžīgi būs jāmokās ieslodzītam zirnekļa ķermenī un pieķēdētam paša pils pagrabā. Un Ceriņš… Varbūt viņš būs nāka­mais, kuru ķers pātagas belziens.

-    Tās ir beigas, es nespēju glābt pat sevi, kur nu vēl Varavīksni! viņš nodomāja. Tad notika kaut kas negaidīts.

Smagās zāles durvis nodunēja, it kā pa tām būtu trāpījis zibens spēriens. Tad vēl un vēlreiz. Un tad tās atsprāga vaļā. Kā satrakots viesulis iejoņoja Ceriņš. Rausējs uz mirkli sastinga kā zibens ķerts. Jancis, izmantodams Rausēja apjukumu, veicīgi paguva pamukt malā, kaut pātaga, asi švīkstēdama, triecās pret zemi vien pāris pirkstu attālumā no viņa kājām.

-   Atkal tu?! Miglas Rausējs ieķērcās, niknumā vai aizrīdamies ar siekalām. Jau otrreiz tu mani iztraucē! Šoreiz tu vis neizbēgsi, tu paliksi guļam tepat auksts kā akmens bluķis!

Ceriņš, piejoņojis briesmonim cieši klāt, nikni iezviedzās. Jancis pirmo reizi redzēja balto, rāmo zirgu tik «saniknotu. Viņa zilās acis satumsa kā padebeši un mežonīgi iezvērojās.

-    Otrreiz tu mani no šejienes prom nedabūsi ne dzīvu, ne mirušu, ļaundari! Ceriņš draudoši no­šņāca, un viņa vārdi atbalsojās vistālākajos pils stūros.

-   Ceriņ, uzmanies! Jancis iekliedzās un, pieskrējis Rausējam no aizmugures, ieķērās kaulainajā, ledusaukstajā rokā, kura jau grasījās atvēzēt savu iznīci­nošo pātagu.

Zēns nevilšus nodrebēja. Likās, it kā viņš būtu satvē­ris aukstu, norasojušu akmeni, nevis dzīva radījuma roku. Ļaundaris apsviedās apkārt un ierūcies ieskatī­jās Jancim tieši acīs. Viņa šaurās ačeles plati iepletās, skatiens bija tik tukšs un baiss, ka zēna plaukstas neviļus atslāba. Rausējs, steigšus izrāvis savu roku, atvēzēja pātagu.

Vienā acumirklī pātaga švīkstēdama pacēlās gaisā, Ceriņš zibenīgi saslējās pakaļkājās un metās virsū negantajam Miglas Rausējam, ar priekškājām gāz­dams viņam pa krūtīm. Kamēr ļaundaris centās atgūt līdzsvaru, Ceriņš pamanījās viņam izraut pātagu.

-   Bēdz, Ceriņ, bēdz! Aiznes pātagu labi tālu un iznī­cini, saspārdi to gabalu gabalos un iemet aizā! Es tik­mēr veci aizkavēšu. Jancis bija sapratis, ka Miglas Rausēja spēks slēpjas tieši pātagā.

Baltais zirgs zibenīgi apsviedās un nozuda tikpat ātri, kā bija uzradies. Jancis pat nepaguva nobrīnīties, kā gan Ceriņš iekļuvis pilī, jo viņi iepriekš nebija atra­duši ieeju, lai arī cik cītīgi to meklēja.

Rausējs pārsteigts joprojām lūkojās te uz durvīm, kuras vēl arvien virinājās šurpu turpu, te uz savu tukšo roku, kura bija paradusi vienmēr līdzi nēsāt pātagu. Ļaundara sejā pārsteigums mijās ar dusmām. Draudoši klusēdams, viņš pagriezās pret zēnu. Jancis atkāpās pāris soļu, jo stindzinošais klusums biedēja vairāk nekā niknā klaigāšana.

-   Tu… Rausējs nošņāca. Tu…

Neteicis vairs ne vārda, viņš sagrāba zēnu aiz ple­ciem un piegrūda seju viņam klāt tik tuvu, ka varēja sajust ledusauksto elpu, kas vēdīja pēc pelējuma.

Jancis saņēma dūšu un apvaldīja zobu klaboņu. Zēns negribēja, lai skrandainais vecis gūst prieku, redzot viņa bailes. Ieskatījies Rausējam acīs, Jancis juta, ka kājas atkal sastingst kā akmens stabi. No drūmā veča ļaunuma pilnajām acīm viņā lūkojās paša bailes, kas sūktin iesūca sevī, gluži tāpat kā pirmīt mežā rāvainais purva akacis bija mēģinājis sevī ievilkt Ceriņu. Jancis mēģināja novērst skatienu sāņus, bet nespēja. Veča redzokļi viņu turēja savā varā gluži kā magnēts. Viņš bija kļuvis pats savu baiļu gūsteknis.

-   Baidies gan, ko? Rausējs čerkstoši iesmējās. Ja tūliņ pat neliksi savam kleperim atdot to, kas pieder man, mirsi visbaisākajā nāvē. Tu noslīksi pats savās bailēs!

Jancis papurināja galvu; neparko viņš nesauks Ceriņu atpakaļ.

-   Labāk mirstu nekā dzīvoju tādā pasaulē kā tavējā! Jancis saņēma visus spēkus un atbildēja.

Tiklīdz izskanēja pēdējais vārds, iestājās dziļš klu­sums. Pēkšņi no tālākā zāles stūra atvizēja vāri dzel­tena gaisma. Tai pievienojās oranža, zila, sarkana… «Cits pēc cita elfi pieplaka pie krātiņu restēm, un viņu acis iedegās arvien spožāk un spožāk, svilinot Rausēja ledusauksto miesu. Ļaundaris iešņācās kā saniknota odze un nepatikā samiedza acis. Tajā brīdī zēns sajuta, ka baiļu akacis viņu atlaiž. Miglas Rausējs raustījās un locījās, un viņa rokas tik krampjaini sažņaudza zēna plecus, ka viņš no sāpēm iekliedzās.

-    Jūs, sīkās žurkas! Rausējs kliedza uz elfiem, bez Zaļā elfa jums mani neuzveikt! Vai tiešām cerat, ka viņam tik vienkārši izdevās paglābties? Ha-ha! Es viņu pat necentos sagūstīt, jo tikai visi kopā jūs spējat nostāties pret mani! Pagaidiet tik, nospiedīšu šo zelli kā knisli un tad ķer šos klāt jums. Cits pēc cita pazudīsiet no zemes virsas uz visiem laikiem!

Miglas Rausējs aizspieda Jancim rīkli tik cieši, ka sāka trūkt elpas. Par spīti elfu dedzinošajiem skatie­niem, Rausēja roka sakļāvās arvien ciešāk un ciešāk…