Varavīksnes ceļš

Pat putni pieklusa, ieraugot savu pavēlnieku un aizstāvi tādā izskatā. Viņi gan nojauta, ka neglītais briesmonis ir tas pats princis Ludvigs, tomēr, uzlūko­jot spalvaino, resno rumpi ar taustekļiem roku vietā, neviļus gribējās nepatikā novērsties un paslēpties kādā koka dobumā.

-  Sveiks princi! Jancis attapās pirmais. Apsveicu ar atgriešanos!

-  Sveiks, draugs! princis atbildēja, un viņa zirnekļa seja savilkās smaidā.

-  Miglas Rausējs ir prom. Es nesaprotu, kādēļ tu esi palicis tāds… tāds pats. Jancis paberzēja pieri.

-  Es nezinu. Zirneklis skumji uzlūkoja savus taus­tekļus. Miglas Rausējs mani pārvērta par briesmoni un piebilda, ka tāds arī palikšu neglīts un nelaimīgs, bet viņš tikmēr valdīs pār manu zemi.

-    Ilgi gan viņš pār to nevaldīja. Ērcīgi savilka uzacis Dzeltenais elfs, rokas sānos iespiedis.

Vai tu esi laimīgs, princi? Zilais elfs kautrīgi ierunājās un paspēra solīti uz priekšu.

Ludvigs pavēra muti, lai teiktu jā, bet pēkšņi saminstinājās. Protams, viņš bija laimīgs atkal redzēt savu zemi ziedošu un elfus brīvus, taču… Sirds jo­projām skuma pēc zaudētā drauga brašā Viesuļa. Princis smagi nopūtās, un pār viņa vaigu noritēja asara.

Tu taču neesi laimīgs… Jancis uzlika roku viņam uz pleca. Varbūt tieši tādēļ esi palicis tāds pats, par kādu tevi pārvērta ļaunais Miglas vecis.

-      Es nekad vairs nespēšu būt tik laimīgs kā reiz biju, jo manis dēļ Miglas Rausējs padzina Viesuli no šejienes. Eh, ja vien es varētu doties viņu meklēt! Bet es nedrīkstu atstāt savu zemi un atkal to pakļaut briesmām. Ja man lemts palikt neglītam tikai tādēļ vien, ka sirds skumst pēc drauga, tad lai tā arī notiek. Es to esmu pelnījis.

Prinča pleci saduga, un viņš pagriezās, lai dotos atpakaļ uz pili. Pavalstniekiem bija vajadzīgs stiprs valdnieks, un viņa asaras tiem nebija jāredz. . Jancis pastiepa roku, lai princi aizkavētu, bet, nespēdams izšķirties, vai labāk tomēr neatstāt nelai­mīgo vienatnē, saminstinājās. Piepeši pie auss nosīca smalka balstiņa. Tas bija Sarkanais elfs.

-   Paskaties! Viņš pastiepa roku.

Jancis pagrieza galvu un ieraudzīja, ka pāri pļavai rikšo Ceriņš. Tuvojoties pilij, viņš pielika soli un, kup­lajām krēpēm plīvojot, līksmi iezviedzās.

-    Ceriņ! Hehehej, Ceriņ! zēns iesaucās un māja ar abām rokām, cik sparīgi vien spēja, it kā tas pasteidzi­nātu mirkli, kad zirgs atkal nostāsies viņam blakus.

-   Viesulis, princis pagriezies nočukstēja. Neticu pats savām acīm… Viesuli!

Viņš noripināja savu tuklo ķermeni pa trepēm un klupdams krizdams skrēja pretī Ceriņam, cik vien veikli viņa četras līkās kājas spēja.

Jancis nopūtās: šķiet, ar princi ir pavisam slikti. Viņš acīmredzot noturēja Ceriņu par savu pazudušo draugu Viesuli. Arī elfi saspiedās ciešāk bariņā; dažs klusēdams nogrozīja galvu, kamēr cits klusējot kasīja aiz auss.

Princis aizelsies jau bija noskrējis pārsimts metru, kad beidzot aci pret aci satika Ceriņu. Baltkrēpis viņu pamanīja pēdējā brīdī un, strauji meties sāņus, lai baiso radījumu nenotriektu no kājām, spēji apstājās.

-    Ko skrien tieši zem pakaviem? Ceriņš sirdīgi uzsauca un jau grasījās auļot tālāk, bet kluss uzsau­ciens viņu apstādināja.

Saslējis ausis, zirgs ieklausījās balsī, ko vairs nebija cerējis jelkad izdzirdēt. Atmiņu gūzma izskrēja cauri galvai, un dažādi notikumi, kas teju jau bija pagaisuši no prāta un izbalējuši, atkal atgriezās. Un pāri par visam skanēja balss. VIŅA balss.

-   Viesuli? princis Ludvigs satraukti ierunājās un pastiepa drebošu roku uz viņa pusi. Vai mani vairs neatceries?

-    Ludvig? Ceriņš paspēra soli tuvāk un, sirdij dīvaini notrīsot, ieskatījās radījuma zilajās acīs. Tas esi tu, mans princi… Tas taču esi tu!

Zirneklis pieklumburēja viņam klāt un ar visiem četriem taustekļiem gribēja apskaut necerēti atrasto draugu, bet samulsis tos nolaida, jo nevēlējās baltkrēpi izbaidīt ar savu baiso ķetnu pieskārienu.

-   Vai tu tiešām domā, ka tavs izskats mani baida? baltais zirgs nosprauslojās. Tas esmu es tavs labā­kais draugs Viesulis, dumiķīt! Pats tevi apskautu ar lielāko prieku, bet baidos nogāzt no kājām. Nāc tik nu šurp!

Zirneklis nelika lūgties. Apmetis visas četras ķetnas ap zirga balto kaklu, viņš iešņukstējās. Visas sirdī krātās skumjas kā nevaldāma asaru straume plūda un plūda pār melni spalvotajiem vaigiem. Baltais zirgs klusi stāvēja, piespiedis savu vaigu viņējam, un ar katru karsto asaru, kas noritēja pār Prinča vaigu un samērcēja Viesuļa balto spalvu, atcerējās dzīvi, ko viņš te bija aizvadījis, līdz Miglas Rausēja pātagas cirtiens bija viņu patriecis, atņemot mājas, draugu un pat atmiņas par laimīgajām dienām.

Jancis nesapratnē noraudzījās, kā Ceriņš ļaujas prinča apskāvienam, un klusībā nožēloja, ka atrodas pārāk tālu, lai sadzirdētu, par ko abi tik ilgi tur runā.

-   Piedod, draudziņ! Piedod, ka tevi nenosargāju, teica princis, Oranžais elfs nočukstēja saklausītos vārdus.

-    Ko?! Jancis pārjautāja, lai arī elfa teikto bija dzirdējis gluži labi.

-     Tu taču gribēji zināt, par ko viņi runā, vai ne? Oranžais elfs sapurināja ugunīgi rudos matus un pie­miedza aci.