Varavīksnes ceļš

-   Nē, to gan nevajag, Jancis noraidoši papurināja galvu. Ja nu viņa vietā kāds cits ielavās Varavīksnes Valstībā? Nē, lai cik loti viņš vēlētos atkal tur nokļūt un satikt Ceriņu, zēns vairāk par visu pasaulē vēlējās pasargāt savu draugu no jaunām briesmām. Labāk aizveriet vārtus ciet uz visiem laikiem.

-   Tu droši zini, ka to vēlies?

-     Jā, pavisam droši! Jancis pārliecinoši atbildēja un tieši tā arī domāja.

-    Paldies tev par visu! Paliec sveiks! Zaļumiņš pasmaidīja. Tieši tādu atbildi viņš bija cerējis no zēna sagaidīt.

Jancis pamāja atvadu sveicienu, un elfi cits pēc cita veikli ielēca varavīksnē. Pēdējais tajā ieklupa Oranžais elfs un, apmetis pāris draisku kūleņu, pie­miedza zēnam ar aci, un nozuda.

Jancis devās mājās. Satvēris durvju rokturi, viņš smagi nopūtās un pēdējo reizi atskatījās pār plecu. Varavīksne zaigoja krāšņi un koši. Tik košu viņš to vienmēr atcerējās redzējis. Nospiedis rokturi, zēns atvēra durvis.

-   Labrīt mazdēliņ! Vectētiņš jau bija pamodies un rosījās gar plīti. Jancim saskrēja mutē siekalas no gar­dās tikko ceptu pankūku smaržas.

-     Labrīt! zēns atbildēja un pēkšņi sajuta, cik ļoti sailgojies pēc vectētiņa. Viņš nespēja atturēties un apskāva veco vīru tik cieši, it kā nebūtu redzējis veselu mūžību.

. Kas tad nu? vectētiņš labsirdīgi iesmējās.

-    Nekas, esmu tikai sailgojies pēc tevis, Jancis nočukstēja un, piespiedis degunu vecā vīra jakas pie­durknei, aizvēra acis un ieelpoja tās smaržu.

Tā smaržoja mazliet pēc medus, mazliet pēc skujām. Pēc mājām… Tikai tagad Jancis aptvēra, ka ceļojums ir galā. Viņš gan joprojām īsti nesaprata, vai priecājas par to, ka viss ir beidzies, vai tomēr ne. Protams, bija prieks būt mājās un atkal redzēt vectētiņu, bet tur palika Ceriņš… Vislabākais draugs, kāds vien viņam jebkad bijis un, iespējams, būs.

-       Mazdēliņ, man tev ir dāvana! vectētiņš pārtrauca zēna pārdomas.

-   Man? Jancis pārsteigts pārjautāja.

-        Laikam esi aizmirsis, ka tev šodien ir dzimšanas diena! vecais vīrs pasmējās. Nāc man līdzi! viņš uzsauca un itin veikli, par spīti savam cienījamam vecumam, devās uz nomaļo kūtiņu.

Pustumsā iztraucētas iekladzinājās vistas, un bul­lēns piebalsoja ar klusu "mūū".

-         Viņš nu ir tavs. Rūpējies, kā nākas! Vectētiņš piegāja pie nomaļa, ar pāris dēļiem nožogota steliņģa un pamāja ar roku mazdēlam, lai taču nāk tuvāk.

Jancis paspēra pāris soļu, un sirds krūtīs salēcās, ieraugot, ka pretī veras divas debeszilas acis. Balts pusaugu kumeļš braši nosprauslojās un, piesitis kāju pie zemes, zēnu cieši nopētīja.

-        Paldies, vecotēv! Janča balss viegli ietrīsējās. Tā ir vislabākā dāvana, kādu vien varētu vēlēties!

Viņš piegāja pie kumeļa un pabužināja kuplo krēpju cekulu starp ausīm. Mirkli šķita, ka ar zilo acu gudro skatienu viņā veras Ceriņš.

-        No kurienes tāds esi te gadījies? Viņš nespēja ne acu atraut no tik pazīstami zilajām acīm.

-        Kaimiņiene Dārta iedāvināja, vectēvs atmeta ar roku. Teica, ka ķēve sagrūsnējusi, kamēr ganījusies pa lauku. Dārta brīnījās, pa kuru laiku, jo citi zirgi tak te nav manīti.

-   Ak, Ceriņ! Jancis nočukstēja un pasmaidīja.

-         Viņai divus zirgus uzturēt neesot ne laika, ne spēka. Un tā nu viņš tagad ir tavs, ja vien to vēlies. Vectētiņš papliķēja kumeļam pa muguru.

-        Protams, es vēlos, Jancis steigšus atbildēja un, atvēris kūts durvis, izveda kumeļu laukā.

Spilgtie saules stari uz mirkli apžilbināja acis.

-        Vai man tā tikai šķiet vai arī varavīksne kļuvusi košāka? Vectētiņš izbrīnījies pielika plaukstu pie pieres.

-        Tā ir tāda pati kā vienmēr, Jancis domīgi atbil­dēja.

-        Nūja, droši vien, piekrita vectētiņš un pagriezās uz māju pusi. Pusceļā viņš pēkšņi apstājās. Un kā tad savu kumeļu nosauksi?

-        Par Ceriņu, Jancis, ne mirkli nedomājot, atbil­dēja.

-         Ceriņš… vecais vīrs domīgi atkārtoja. Labs vārds.

Pie mājas viņš vēlreiz atskatījās un uzsauca:

-          Paskat tik, tavu brīnumu! Baltais ceriņkrūms uzziedējis! Nav ziedējis vairākus gadus, jau grasījos to nozāģēt!

« Jā, pasaule ir brīnumu pilna. Jancis paskatījās uz varavīksni un pasmaidīja. Vai ne, Ceriņ?

Baltais kumeļš, ausis saslējis, kaut ko nobubināja un, piešķiebis galvu, visgudri noraudzījās uz saimnieku.

-        Piedod draudziņ, Jancis noglāstīja mīksto, gludo spalvu. Pagaidām vēl nesaprotu, ko tu vēlies man pateikt, bet gan jau es to iemācīšos.

Ceriņš pamāja kā piekrītot un, kājas stalti cilādams, aizrikšoja pa pļavu uz varavīksnes pusi. Jancis norau­dzījās viņam pakaļ, un, uzmetot skatienu varavīksnei, pēkšņi šķita, ka tajā parādās Oranžais elfs visu

sapņu piepildītājs un šķelmīgi piemiedz ar aci. Var jau būt, ka viņam tikai tā izlikās, bet varbūt tieši tā arī bija.

Saturs

i nodaļa Vasara ir sākusies jeb Varavīksnes

ciema noslēpums……………………………

ii nodaļa Baltkrēpis jeb Jancis iegūst

jaunu draugu………………………………….

iii nodaļa Zaļais elfs jeb varavīksne briesmās………

iv nodaļa Violetā Valstība jeb no ceriņu

smaržas līdz sikspārņu spiedzieniem …

v  nodaļa Zilā Valstība jeb pat zivis prot runāt….