Varavīksnes ceļš

-   Atgriezās gan, tiklīdz ieraudzīju Miglas Rausēju, Viesulis piesita labo priekškāju pie zemes, bet ne pil­nībā. Tobrīd es atcerējos, kā viņš jau reiz pacēla pret mani savu pātagu. Tālāko jūs jau zināt: atņēmis viņam pātagu, metos laukā pa durvīm un ar lielāko prieku saspārdīju to gabalu gabalos, lai pēc tam iemestu aizā. Pa to laiku jūs Rausēju patriecāt no zemes virsas un tā atkal atdzīvojās. Baltkrēpis tīksmi pārlaida ska­tienu ziedošajai pļavai.

-    Steigdamies pie jums, pļavā satiku princi. Pirmajā mirklī es viņu nepazinu, bet, ieskatījies acīs gan, zirgs pabeidza savu stāstu.

-   Ceriņ… Viesuli… Jancis beidzot sadūšojās pajau­tāt. -Vai tu paliksi šeit vai arī nāksi man līdzi uz mājām?

Baltais zirgs kā šaubīdamies uzlūkoja pārmaiņus princi un zēnu. Viņš labprāt paliktu kopā ar abiem draugiem, bet saprata, ka tas nav iespējams. Princis un zēns mita katrs savā pasaulē.

-     Viesuli, princis steigšus ierunājās, it kā baidī­damies, ka vilcinoties var pietrūkt dūšas. Dodies 'Jancim līdzi, ja tava sirds tā vēlas! Jūs manā labā esat darījuši tik daudz. Patiešām gribu, lai jūs abi būtu laimīgi…

-   Tu esi gatavs manis dēļ atteikties no sava vienīgā drauga? Jancis jautāja.

-    Esmu tev lielu pateicību parādā. Princis pie­spieda rokas pie sirds un nolieca galvu.

Zēns klusēdams pārlaida skatienu Varavīksnes Sarga Valstībai. Sirds sažņaudzās, nespējot izlemt: pieņemt prinča augstsirdīgo piedāvājumu vai tomēr noraidīt, pat ja tas būtu sāpīgākais lēmums viņa dzīvē?

Ja nu šo zemi atkal iekāro ļaundaris? Kā gan princis viens, bez uzticamā drauga blakus spēs stāties pretī ienaidniekam?

-        Nē, Ceriņ. Jancis nopūtās. Tev jāpaliek tepat. Jūs abi vairs nedrīkstat pieļaut, lai svešinieks sper kāju pāri šīs zemes robežai. Es nedrīkstu tevi paturēt tikai tādēļ vien, ka to vēlos.

-        Tu esi drosmīgs un gudrs zēns. Baltais zirgs god­bijīgi nolieca galvu.

-         Laiks doties ceļā, Sarkanais elfs ierunājās un saudzīgi pieskārās zēna plecam. Zaļumiņš pārāk ilgi viens rūpējas par Varavīksni.

-         Jā, arī man jādodas uz mājām, Jancis skumji pasmaidīja. Vectētiņš gaida.

-          Paliec sveiks, draugs! Princis cieši apskāva zēnu.

-   Paliec sveiks un gādā par šo zemi!

-   Apsolu! Princis uzlika roku uz sirds.

-        Paliec sveiks, mīļo Ceriņ! Jancis beidzamo reizi apskāva zirga balto, spēcīgo kaklu. Lai kā arī zēns centās savaldīties, kļuva pavisam skumji un acu kak­tiņos riesās nodevīgas asaras.

-         Ardievu, manu zēn! Tu vienmēr paliksi manā sirdī! Ceriņš nočukstēja un, brīdi klusējis, piebilda: Ek, ja man būtu rokas, es tevi tā-ā-ā apskautu!

Jancis caur asarām iesmējās. Ceriņš, kā vienmēr, prata viņu uzmundrināt tik labi kā neviens cits.

-         Es tevi arī vienmēr atcerēšos, pat ja no manas atmiņas pagaisīs viss, kas te noticis.

-         Tev no atmiņas nepagaisīs itin nekas, vari būt drošs, princis ierunājās. Tā ir Varavīksnes Valstības dāvana tev. Tu atcerēsies visu, ko šeit esi piedzīvojis. To tu esi godam nopelnījis.

Paldies, princi! Jancis pasmaidīja caur asarām. Paliec sveiks, draudziņ! viņš vēlreiz iečukstēja baltkrēpim ausī un, atlaidis rokas no ciešā apskā­viena, atkāpās.

Elfi sasēdās viņam uz pleciem un sadevās rokās. Jancis juta, ka ķermenis kļūst arvien vieglāks un vieg­lāks, līdz beidzot viegli kā pūciņa atraujas no zemes un paceļas gaisā. Drīz vien pils no attāluma izskatījās tik maza kā sērkociņu kastīte. Kad Ceriņš pārvērtās sīkā, baltā punktiņā, draudot kuru katru brīdi pagaist skatienam, Jancis pēdējo reizi nočukstēja: Ardievu, draudziņ…

Zem viņiem palika košais magoņu lauks, kur viņi bija tik aizrautīgi dejojuši vēja mūzikas pavadījumā. Un mūžīgās ziemas valstība, no kuras Ceriņš pēdējā brīdī Janci bija iznesis uz savas muguras, pirms sals sastindzinātu viņu uz visiem laikiem. Tur pavīdēja milzīgais ezers, zem kura viņi bija mērojuši ceļu; tagad sīkās zivteles draiski riņķoja gar krāsainajiem

koraļļu rifiem, nebaidoties, ka tie zaudēs skaistumu.

Un tur, tālu lejā, atmirdzēja koši violeto vizbulīšu lauks; panīkušie ziedi atkal bija uzplaukuši visā krāš­ņumā. Varbūt tagad grumbas nīgrā rūķa sarauktajā pierē iztaisnosies.

Drīz vien Varavīksnes Valstība palika aiz muguras un Janča kājas mīksti pieskārās zemei blakus vara­vīksnei vectēva pļavā, kur ceļojums bija sācies.

XIV NODAĻA atkal mājās jeb vislabākā dāvana

-    Sveiki atkal mājās! kā zvaniņš nodžinkstēja Zaļumiņa balss.

Elfi sagrāba Zaļo elfu savās skavās, nogāza gar zemi un nebēdnīgi kūleņoja pa pļavu, nespējot vien noprie­cāties, ka atkal ir visi kopā. Arī Jancim sejā nemanot iezagās smaids. Elfu prieks bija varen lipīgs.

-   Ko lai izdarām tavā labā? Lūdz, ko vien vēlies! Zaļumiņš, beidzot atbrīvojies no brāļu skavām, pie­vērsās zēnam, kurš stāvēja nomaļus. Ja vēlies, Varavīksnes Valstības durvis tev vienmēr būs atvēr­tas!