Varavīksnes ceļš

Jancim acu priekšā viss satumsa. Dīvainā kārtā apziņā iznira Zaļumiņš ar sažņaugtu dūrīti; caur viņa pirkstiem izbira zaļi mirdzoši putekļi, tad Zaļais elfs atkal nozuda tikpat pēkšņi, kā bija parādījies.

Zaļie gaismas putekļi! Jancim atausa atmiņā diena, kad mazais elfs viņam uzdāvināja maisiņu ar gaismas putekļiem un piebilda, ka no tiem Rausējs baidās vairāk par visu pasaulē.

Kā zēnam uzreiz tas neienāca prātā! Turklāt Rau­sējs pats tikko izpļāpājās, ka kopīgiem spēkiem elfi

vinu uzveiktu. Paša Zalumina te nav, bet dala no vina gaismas gan!

Paldies, Zaļumiņ, Jancis nodomāja, steigšus sa­taustījis kabatā elfa dāvāto maisiņu, izvilka to no ka­batas un trieca vecim tieši sejā. Maisiņa gals atrisa, un pār viņiem nobira spoži zaļš zvaigžņu lietus.

Miglas Rausējs iekaucās kā lapseņu dzelts un atlaida Janci. Briesmonis ar šausmām skatījās, kā miglas pelēkā roka pārkrāsojas visās varavīksnes krāsās. Drīz ne tikai roka vien, bet viss viņa ķermenis mir­dzēja un vizēja, tad kļuva arvien blāvāks, līdz pacēlās augšup un ar vieglu nopūtu izgaisa.

Tiklīdz viss apklusa, Jancis piesteidzās pie zemē gulošajiem būrīšiem un citu pēc cita tos atvēra. Mazie elfi beidzot varēja atstāt nīsto cietumu un ar baudu izstaipīja notirpušās rokas un kājas. Līdzko locekļi atguva agrāko vingrumu, pelēcīgā krāsa sejās un apģērbā pagaisa. Sarkanais elfs pacēlās spārnos un nolaidās uz Janča pleca.

-     Paldies tev. Viņš nolieca galvu. Mēs nekad neaizmirsīsim, ko esi darījis mūsu labā! Tu esi īsts varonis.

-    Varonis? Nē… Jancis samulsis atrunājās, kaut arī jutās glaimots. Patiesībā jau elfam bija taisnība: ja viņš un Ceriņš nebūtu ieradušies, elfi tā arī paliktu ieslodzīti būrīšos.

XIII NODAĻA brīnumainās pārvērtības

Nāciet ārā! Jums tas jāredz! Pa plašajām pils durvīm pavisam aizelsies ielaidās Oranžais elfs. Viņa balsī bija tāds satraukums, ka gan visi elfi, gan Jancis steigšus paklausīja.

Izskrējis laukā, zēns apstājās kā zemē iemiets. Elfi tik strauji vis neapstājās un cits pēc cita ietriecās Jancim mugurā. Ķiķinādami kā nebēdnīgi puišeļi, viņi visi sakrita vienā kaudzē, bet, aplaiduši skatienu apkārt, apklusa un aizturētu elpu vēroja, kā Dūmakas Valstība pamazām pārvēršas. Pirms brīža tāpat bija pārvērties Miglas Rausējs.

Cik vien tālu acis spēja saredzēt, no zemes augšup cēlās miglas vāli. Savērpušies neskaitāmos biezos tīstokļos, tie lēni kā pelēki kamoli virpuļoja augšup. Jancis, galvu atgāzis, vēroja, kā tie ceļas arvien augs­tāk un tad pamazām izklīst.

Netīri pelēkās miglas driskas nevarīgi plivinājās gaisā. Tad atskrēja maigs dienvidvējiņš un tās izdze­nāja pa malu malām.

Sen neredzētās saules stari pieskārās zemei, un tā atdzīvojās. Cauri pelēkajai zemes kārtai cits pēc cita izspraucās sīki, koši zaļi zāles asni. Zeme steidzās atgūt nokavēto, un drīz vien atkal lekni zēla zaļa zāle un reibinoši smaržoja košas puķes. Saules stari sadzie­dēja garo bezdibens aizu, un tā aizvilkās kā gara rēta. No tās pacēlās pelnu pelēkas plēksnītes un nodrebēju­šas atdzīvojās, pārvēršoties par krāsainiem tauriņiem. Baru bariem tie riņķoja ap tikko uzziedējušajām krāšņajām puķēm. Arī koki atguva savu lepno lapu rotu, šur tur kautrīgi ieskanējās pa putnu dziesmai. Drīz pievienojās arvien jaunas un jaunas putnu balsis.

Arī nomelnējušās efejas, kas vijās ap drūmo prinča pili, atdzīvojās. Lapiņas kļuva zaļas un spīdīgas, it kā katru no tām kāds būtu nopulējis. Šur tur pat izspraucās pa mazam, baltam ziediņam, lai gan Jancis nebija dzirdējis, ka efejas zied. Baisie pils torņi saules gaismā vairs nešķita nedz pārlieku augsti, nedz spici. Tie laistījās saules staros, it kā būtu no tīra zelta, un tiem pēkšņi uzradās nelieli, ieapaļi lodziņi. Pils dur­vis, pa kurām viņi bija iznākuši laukā, nu bija skaidri saskatāmas: tās rotājās grezniem kokgriezumiem un .aicināt aicināja spert kāju uz vizuļojošajiem akmens pakāpieniem un nākt iekšā.

Princis! Jancis pēkšņi iesaucās. Kur tad prin­cis?

Arī elfi pavērās uz pils durvju pusi, gaidot, ka kuru katru mirkli pa tām iznāks princis un visiem būs iespēja pirmo reizi mūžā skatīt viņu vaigā. Līdz šim elfi bija uzturējušies katrs savā valstībā un rūpējušies par Varavīksnes krāsām. Princis gan reizēm bija jājis cauri visu septiņu krāsu valstībām, bet aci pret aci viņi tikušies gan vēl nebija ne reizi.

Tieši tobrīd princis arī parādījās pils durvīs un, spilgtās saules gaismas apžilbināts, piesedza acis ar

vienu no saviem četriem taustekļiem.

Jancis savilka uzacis nesapratnē, redzot princi jo­projām tādu pašu, kādu viņš to satika pazemes alā: neglīts, asi spalvots zirneklis. Elfi klusēdami viņu uzlūkoja platām acīm. Ja nebūtu maigi zilo acu bries­moņa sejā, neviens nemūžam neiedomātos, ka tas ir viņš visu daudzinātais princis Ludvigs, Varavīksnes Sargs un aizstāvis.