Varavīksnes ceļš

Mazais gūsteknis joprojām klusēja, bet aizdomu pil­najā skatienā pavīdēja interese. Tomēr tā apdzisa tik­pat ātri kā parādījusies, un viņš pagrieza galvu sāņus.

-   Tu man neuzticies, vai ne? Jancis rūgti pasmai­dīja. Esmu gājis tālu ceļu, kurā abi ar draugu varējām iet bojā. Ierados, lai jūs atbrīvotu, bet pretī saņemu vien tavu vienaldzīgo acu skatienu. Biju domājis, ka tavā zemē valda mīlestība, taču tā vis neliekas. Un tas esot Sarkanās Valstības elfs, ha!

Zēns pagrieza galvu sāņus un, elpu aizturējis, gai­dīja, vai viņa vārdi atradīs dzirdīgas ausis. Ilgi nebija jāgaida. Ar acu kaktiņu viņš pamanīja, ka elfa spicās aušeles saslienas augšup gluži kā Ceriņam, kad tas sadzirdējis kaut ko neparastu.

-   Vai zini, kas es esmu? atskanēja dzidra balstiņa.

-  Protams, zinu! Jancis lepni atbildēja. Zaļumiņš lūdza palīdzēt, un te nu es esmu gatavs beidzot jūs atbrīvot, pirms Varavīksne pavisam nodzisusi.

Nu no vienaldzības Sarkanā elfa sejā vairs nebija ne vēsts. Ar mazajām roķelēm ieķēries būra restēs, viņš atmeta matus no pieres. Uguntiņas acīs iekvēlojās kā gailējošas oglītes ugunskurā.

-  Vai ar Zaļumiņu viss kārtībā? viņš satraukti jau­tāja.

-  Pagaidām jā. Viņam izdevās paglābties no Miglas Rausēja nagiem, un tagad viņš viens pats rūpējas, lai Varavīksne nenodziest. Ilgi tas neizdosies. Ar viena elfa spēku vien ir par maz. Tāpēc atnācu jūs atbrīvot.

Jancis uzlūkoja visus sešus būrus, un tajos kā uz burvja mājienu iedegās krāsainas uguntiņas. Tur jau viņi visi bija blakus Sarkanā elfa būrim spoži iemir­dzējās violets acu pāris, vēl tālāk viņā cieši skatījās oranžas ačteles. Pārējos būros gailēja pa dzeltenam, zilam un gaišzilam acu pārim. Mirkli drūmā pils zāle šķita iezaigojamies gandrīz visās varavīksnes krāsās.

-    Kā gan Miglas Rausējs jums nav nolaupījis visas krāsas? Jancis brīnījās.

-       Viņš mūs ar vienu pātagas cirtienu pārvērta pelnu pelēkus un, ieslodzīdams krātiņos, padarīja par saviem gūstekņiem. Taču laupīt mums ticību un cerību uz glābiņu viņam vis neizdevās. Tā palikusi, lūk, te, mūsu sirdīs. Sarkanais elfs piecēlās kājās un uzsita ar dūri pa krūtīm.

-     Mums jāpasteidzas, pirms Rausējs atgriezies, Oranžais elfs ierunājās un satraukti paskatījās pār plecu uz aizvērtajām zāles durvīm.

-     Viņam taisnība, Sarkanais elfs piebalsoja. Rausējs nemēdz ilgi kavēties. Viņš mēdz te dirnēt stundām ilgi un tīksmināties par mūsu ciešanām.

-  Es jūs atbrīvošu, un tad labi ātri bēgsim projām cauri slepenajam tunelim. Jancis ķērās pie būra dur­tiņām. Man gan nav ne jausmas, kā atgriezīsimies mājās, bet gan kaut ko izdomāsim.

Par to neuztraucies. Tiklīdz būsim visi kopā, mums būs gana daudz spēka visus dabūt prom.

-  Gatavs! Jancis uzgavilēja, tiklīdz krātiņa durvis atsprāga vaļā.

Tomēr prieks izrādījās pāragrs.

-    Kas tad te notiek?! pēkšņi aiz muguras atskanēja dārdoša balss un gar ausi nošvīkstēja pātaga. Būra durvis aizcirtās. Tās, griezīgi iečīkstēdamies, nošūpojās, elfs paklupa, un uguntiņas viņa acīs apdzisa.

Zēns strauji pagriezās un priekšā ieraudzīja pašu Miglas Rausēju. Viņš bija gaidījis negantu milzi, ieskautu miglas mākonī, bet ieraudzīja ko gluži citu. Miglas Rausējs līdzinājās nīgram, noskrandušam uba­gam ar rievās savilktu pieri un mazām, ļaunām ače­lēm. Apģērbs bija gluži atbilstošs izskatam necilas, apdriskātas drānas bija savilktas kārtu kārtām. Rokā cieši sažņaugtā pātaga kā gara čūska aizlocījās pa grīdu. Jancim ienāca prātā, ka vecis atgādina milzu žurku ar pātagu astes vietā. Viņš neviļus noskurinā­jās, taču neizrādīja savas bailes.

-   Esmu ieradies pēc elfiem. Atdod viņus, un mēs gluži vienkārši aiziesim!

-     Ha-ha-ha! gluži kā pērkona dārdi izvēlās ļauni veča smiekli. Pils nodrebēja. Ko tu, puišeli, esi

iedomājies vienkārši ielauzties un atņemt man elfus? Ne tu viņus dabūsi, ne arī pats aiziesi. Ietupināšu būrī uz mūžīgiem laikiem, līdz tev kauli sapelēs!

Miglas Rausējs atvēzēja pātagu. Jancis neviļus aiz­klāja seju ar plaukstām. Gaidītais zvēliens tomēr nese­koja. Rausējs skaļi iebrēcās, un zēnam caur pirkstu spraugām acīs iespīdēja spoža gaisma. Nolaidis rokas, Jancis ieraudzīja to pašu satriecošo skatu, ko iepriekš, elfu acis atkal mirdzēja visās varavīksnes krāsās un viņu stari dedzināja Rausēju kā uguns liesmas. Nikni iekliedzies, vecis atvēzēja pātagu un Jancim domāto cirtienu raidīja elfu virzienā. Ar skaļu dārdoņu būri sašūpojās līdz pat griestiem un, atrauti no ķēdēm, kuros tie karājās, skaļi rībēdami, nokrita zemē un aiz­vēlās kur nu kurais.

Jancis šausmās noraudzījās notiekošajā, un viņa kājas kļuva akmens smagas. Viņš saprata, ka jāslēpjas no saniknotā Rausēja, pirms tas paguvis atvēzēt savu pātagu pār viņa galvu, bet sirds neļāva aizbēgt un pamest nabaga elfus nelaimē. Kamēr viņš svārstījās, bija jau par vēlu.

Rausējs pagriezās pret viņu un atvēzēja pātagu, kliegdams:

Vai tiešām tu ceri mani uzveikt? Es tevi noslaucīšu no zemes virsas, tu, mazais nelieti!

Jancim šķita, ka pātaga tūliņ trieksies pret galvu