Varavīksnes ceļš

Jancis neko neatbildēja. Negribējās vēl vairāk skum­dināt nabaga princi, kurš jau tā bija gana cietis.

-   Ja šī ir tava pils, Jancis veikli mainīja sarunas tematu, varbūt tu zini, kur atrodas Miglas Rausējs? Un kur viņš iespundējis elfus?

-    Iespējams, ka zinu gan! Princis kļuva mazliet priecīgāks, jo vismaz kaut kā spēja palīdzēt zēnam. Reizēm es saklausu veča balsi. Domāju, ka tā atskan no lielās zāles. Elfus gan neesmu dzirdējis. Viņiem pārāk klusas balstiņas. Varbūt Rausējs runā tieši ar viņiem; šaubos, ka viņam ir kāds cits sarunu biedrs.

-   Un kā nokļūt līdz pils zālei?

-     Ja turpināsi iet tādā pašā virzienā, tad tieši tur arī nokļūsi. Bet ir vēl kāds ceļš. Par to zinu tikai es un mans draugs Viesulis. Tā ir tik labi noslēpta svešām acīm, ka varbūt pat Rausējs tai nav ticis klāt. Ejot pa to, tu nokļūtu pils zālē gandrīz nepamanīts.

, Jancis, daudz nedomādams, izlēma iet pa slepeno ceļu. Ja izdotos atrast elfus, viņš tos atbrīvotu un…

Tad jau redzēs!

Sīki izprašņājis princi, kā atrast ceļu, Jancis atvadī­jās un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nesen kā bija atnācis. Viņš atkal līda cauri šaurajām akmens ejām un drīz vien stāvēja tajā pašā telpā bez griestiem ar mazo akmens lūku sienā, pa kuru bija iekļuvis pilī. Plaukstas atkal iesūrstējās, atgādinot par bīstamo rāpšanos. Kaut kur otrpus sienai viņu gaidīja Ceriņš.

-   Ceru, ka man viss izdosies! Jancis nopūtās.

Viņš devās uz telpas vistālāko un tumšāko stūri un nometās ceļos. Pēc prinča stāstītā tieši te jābūt slepe­najai ejai. Pārvilcis plaukstu pār grubuļaino akmens klonu, Jancis sataustīja nelielu izcilni.

-    Te nu tu esi, viņš nočukstēja un, cieši satvēris iegareno akmens veidojumu, no visa spēka vilka uz savu pusi.

Lūka negribīgi padevās, un zēna skatienam atklājās kāpnes. Uzmanīgi skatīdamies apkārt, viņš lika kāju no viena pakāpiena uz nākamo, līdz pusatvērtā lūka palika augstu virs galvas.

-   Ah! Jancis izdvesa.

Ala mirguļoja spilgtā gaismā, kas nāca no sīkajiem akmentiņiem, kuri rotāja sienas. Sīksīciņi, salikti cieši cits pie cita, tie veidoja neparastus zīmējumus un mirdzēja kā īsti dārgakmeņi. Acis iesāpējās, gluži kā skatoties uz sauli. Pārāk ilgi drūmajā zemē tām bija liegts prieks baudīt krāsas.

Piegājis tuvāk, Jancis samiedza acis un iesvilpās. Viņš gan nebija nekāds dārgakmeņu speciālists, bet būtu gatavs saderēt, ka tie nav vienkārši krāsaini akmens vai stikla gabaliņi, bet tik tiešām dārgakmeni.

Sai vietai Miglas Rausēja pātaga nez kā bija paslīdējusi garām. Tas iepriecināja, jo ļāva noticēt, ka ļaundaris tomēr nav visspēcīgs. Zēns tikko jaušami pasmaidīja un gāja tālāk, skaistajiem sienu rotājumiem vairs nepievērsdams uzmanību. Viņš domāja par to, kas notiks, kad viņš tiksies ar Miglas Rausēju.

Un nu jau tas brīdis bija pavisam tuvu. Ala beidzās, un augšup atkal veda kāpnes. Uzkāpis augšā, Jancis uzmanīgi atbīdīja lūkas vāku un, pabāzis galvu, paskatījās visapkārt. Viņš bija nokļuvis plašā pils zālē. Protams, tā bija tikpat drēgni pelēka kā viss līdz šim redzētais, izņemot krāsaino slepeno alu.

Pacēlis acis uz augšu, zēns ieraudzīja putnu būrīšus: tie karājās ķēdēs.

-   Nabadziņi, Jancis līdzjūtīgi nočukstēja.

Vai tiešām ļaundarim nepietika ar to, ka nabaga putniem laupīja balsis? Tagad viņš vēl ņirgājas, tos ieslogot pretīgos dzelzs būros. Zēns nespēja ne acu atraut no būrīšiem. Kaut kas tajos šķita pavisam dīvains…

-     Tie taču… Jancis pakāpās uz pēdējiem pakā­pieniem un piecēlās kājās, aizmirsis par piesardzību. Tie taču ir elfi!

Tiešām! Ciešāk ieskatoties, viņš pamanīja, ka putnu vietā Miglas Rausējs ieslodzījis elfus. Viņš tos bija atradis. Visi seši būri karājās līdzās, un katrā no tiem tupēja pa elfam. Tie bija tik līdzīgi Zaļumiņam, «tomēr… atšķīrās. Ļaundaris viņiem bija laupījis krā­sas, un nu viņi kā pelnu pelēkas nelaimes čupiņas dirnēja, ierāvušies būru stūros.

Jancis pameta skatienu visapkārt Miglas Rausēju nekur nemanīja. Zēns aši devās pie tuvākā būra. Viņš piebāza degunu gluži klāt pie mazā, noputējušā būra. Brīdi viņam šķita, ka ir kļūdījies un tas nemaz nav elfs. Viņš atcerējās, cik sprigans un dzīvīgs bija Zaļumiņš. Viņa brāļiem noteikti jābūt tādiem pašiem. Taču mazais, pelēkais radījums, kas tupēja, ierāvies būrīša stūrī, un baiļu pilnām acīm lūkojās viņam pretī, itin nemaz nelikās nedz dzīvīgs, nedz… Nūjā, tam bija spicas ausis tāpat kā Zaļumiņam un sīks augumiņš. Bet tas arī bija vienīgais, kas atgādināja elfu.

Zēns atrāva degunu no būra restēm un uzmeta ska­tienu pārējiem pieciem gūstekņiem. Tie klusējot viņu pētīja neizpratnes pilnām acīm. Jancis atkal pievērsās pelēkajam radījumam. Kaut kas tomēr šķita gluži pazīstams. Ieskatījies ciešāk, viņš saprata, kas tas bija. Acis! Kaut arī tās bija apdzisušas, kaut kur dziļi, dziļi tajās vēl spīdēja mazas, sarkanas uguntiņas. Tas noteikti bija elfs, Sarkanais elfs, tikai pārvērties līdz nepazīšanai. Tagad tas drīzāk atgādināja mazu vel­nēnu, nevis Sarkanās Valstības elfu.

-    Ko tas ļaundaris jums nodarījis! Jancis nočuk­stēja.