Varavīksnes ceļš

Ar mokām izspraucies cauri šaurajai ejai, zēns at­viegloti ievilka elpu, bet tad sastinga kā iemiets. Tieši pie zemei piespiestajām plaukstām pēkšņi parādījās divi zābaku pāri. Jancis drudžaini domāja: aizbēgt nebija iespējams, vismaz ne tik ātri, cik vajadzētu aizmugurē palika tikai šaura akmens sprauga, pa kuru viņš tik tikko bija izlīdis, un priekšā… Viņš pat bai­dījās minēt, kas stāv viņa priekšā. Skatienu nepacēlis, zēns pētīja vienādos smailo zābaku pārus. Saņēmis dūšu, Jancis beidzot pavērās augšup. Viņš apslāpēti iekliedzās un apklusa. Visu četru zābaku īpašnieks bija tikai viens. Turklāt tieši tikpat daudz roku veseli divi pāri sniedzās uz viņa pusi. Divas no tām sagrāba Janci aiz pleciem un uzrāva stāvus. Jancis nodre­bēja nepatikā un centās novērsties, bet zirneklis jā, tas bija milzu zirneklis viņu turēja cieši un pat nedomāja laist vaļā. Jo vairāk zēns centās izrauties no spalvaino ķetnu gūsta, jo ciešāk zirneklis viņu vilka pie savām asi spalvotajām krūtīm. Jancis saprata, ka pretoties nav jēgas, un iecirta zobus sev apakšlūpā, lai ne ar skaņu neizrādītu bailes. Saņēmis dūšu, viņš cieši ieskatījās briesmonim acīs un pagalam apstulba. Kā tik spalvainam un baisam radījumam var būt tik dzidri zilas, pat skaistas acis?!

He-he-hē! zirneklis atlaida Janča plecus un iesmējās mazliet čerkstošā balsī. Tu taču esi dros­mīgs zēns, ko?

-        Es… Kas tu… Jancis apjucis stostījās, nespējot atrast īstos vārdus.

-   Kas tu esi?

-         Kā redzi, esmu tikai gūsteknis. Miglas Rausēja gūsteknis.

Zirneklis pakāpās sāņus, un zēns tikai tagad ierau­dzīja, ka viņa kaklu cieši skauj sarūsējusi ķēde. Tās gals ar resnu dzelzs tapu bija iedzīts akmens sienā. Nelaimīgais paraustīja ķēdi, kuras garums ļāva paspert tikai pāris soļu, un tā skaļi iežvadzējās.

Ak! Jancis izdvesa un pat nopriecājās, jo vairs nebija viens pustumšajā, drēgnajā alā, kas varēja viņu aizvest tikpat labi pie elfiem, kā pie ļaunā Miglas Rausēja.

-   Kādēļ viņš tevi te pieķēdēja?

To nu Jancis nekādi nevarēja saprast. Briesmīgs un drūms radījums drīzāk varētu būt Miglas Rausēja mīlulis, nevis ienaidnieks.

-         Nespried pēc izskata, draugs, zirneklis rūgti iesmējās, it kā būtu nolasījis viņa domas.

-         Piedod! Es tā nedomāju, Jancis nokaunējies atvainojās un piesarka, jo tieši tā arī bija domājis. Pirmo reizi viņš nopriecājās, ka alā ir tik tumšs, ka zirneklis neredz viņa sasārtušo seju.

-        Ne vienmēr esmu bijis šāds, daudzkājainais radī­jums uzsita sev pa krūtīm, un ķēde atkal iežvadzējās.

-       Vai arī tev Miglas Rausējs atņēma krāsas? Jancis nopētīja zirnekļa vareno augumu, mēģinot iedomā­ties, kāds tas izskatījies iepriekš.

-   Viņš man atņēma manu dzīvi un iespundēja šajā ķermenī. Ja tev šķiet, ka allaž esmu bijis zirneklis, tad tu rūgti maldies.

-   Tātad tu kādreiz nebiji zirneklis? Un patiesībā arī tagad neesi?

Radījums, neko neatbildējis, atspiedās pret sienu: kājas bija nogurušas, bet īsā ķēde neļāva apsēsties.

-   Esmu tik ļoti noguris… viņš nočukstēja, un balss tik tikko izlauzās no ķēdes aizžņaugtā kakla.

Jancim no sirds kļuva žēl nabaga gūstekņa. Viņš pameta skatienu visapkārt. Šur tur gar sienmalēm stutējās prāvi akmeņi.

-   Klau, man ir ideja! viņš iesaucās un pieskrēja pie liela akmens, kas vāļājās netālu.

Tas bija smagāks, nekā zēnam bija licies, un ne par ko negribēja kustēties no vietas, kur jau gadiem bija gulējis. Tomēr Jancis nepadevās, līdz tas beidzot sašū­pojās. Aizvēlis akmeni līdz zirneklim, viņš atlieca muguru un pavēcināja kaistošās plaukstas gaisā: tulz­nas lika sevi manīt. Tiklīdz svelošās sāpes mazliet pierima, Jancis ķērās pie nākamā akmens. Tikko tā noputējušais sāns atsitās pret sienu, zēna acis jau mek­lēja citu akmeni. Viņš nerimās, līdz pie sienas slējās prāva akmeņu kaudze.

-    Nu tu vismaz varēsi pasēdēt, pieveldams bei­dzamo akmeni, viņš elsa.

-   Paldies tev, draugs! zirneklis apsēdās uz akmeņu kaudzes un uzelpoja. Tik labi beidzot atpūtināt nogu­rušās kājas!

-   Par ko viņš tevi tā pie ķēdes? Jancis piemetās blakus.

-  Vienā zemē divu saimnieku ir par daudz, zirnek­lis nopūtās.

-   Tu! Zēns pielēca kājās, pēkšņi apjauzdams, kas patiesībā ir dīvainais radījums viņam līdzās. Tu taču esi Varavīksnes Sargs, princis Ludvigs! Vai ne? Es domāju, ka esi miris!

-   Nē, es taču esmu nemirstīgs. Princis, jo tas tik tiešām bija viņš, pasmaidīja. Tāpēc Miglas Rausējs mani pārvērta par zirnekli un pieķēdēja, lai smoku te lejā uz mūžīgiem laikiem. Ja neredzu sauli un debe­sis virs galvas, esmu tikpat kā miris. Pagaidi! Viņš uzlika roku zēnam uz pleca. Kā tu zini, kas es esmu? Tu neesi no mūsu pasaules!

-   Zaļais elfs par tevi izstāstīja.

-   Ak, Zaļumiņš! Kas gan to pļāpu aiz mēles raustīja?

-     Tu daudz ko nemaz vēl nezini. Jancis nopūtās un izstāstīja visu, kas bija noticis: kā Miglas Rausējs nolaupījis sešus elfus un tikai Zaļumiņam izdevies paglābties, kā viņš piekritis palīdzēt elfiem un visbei­dzot kā nokļuvis līdz šejienei.