Varavīksnes ceļš

Sakostais vilks staigāja šurpu turpu zem koka ,un glūnēja uz Janci, cerēdams, ka tas pārdomās un nokāps zemē, tātad viņam ķetnās. Nolaizījis brūci kaklā, viņš nikni noņurdējās un apgūlās, joprojām nenolaiž dams skatienu no zēna.

-   Vācies prom! Jancis uzsauca, bet vilks par atbildi tikai saboza spalvu uz skausta un atņirdza zobus.

Iestājās kapa klusums. Jancis centās saklausīt, kas notiek aiz miglas plīvura, bet velti. Vienīgā skaņa, ko zēns sadzirdēja, bija paša sirdspuksti: sirds dauzījās kā negudra.

-   Ceriņ, kur tu esi… viņš nočukstēja.

Ritēja minūte pēc minūtes, bet no zirga nebija ne ziņas, ne miņas. Negribējās pat domāt, kas ar viņu varētu notikt. Ja nu vilki viņu panākuši un… Nē, nē! Gribējās nokāpt no sasodītā koka un meklēt Ceriņu, bet pelēkais negantnieks turpat lejā to vien gaidīja. Turklāt draugs bija pieteicis palikt tepat, līdz viņš atgriezīsies.

Jancis piemiedza acis, cenšoties cauri miglai ierau­dzīt Ceriņa balto augumu, un sasprindzināja dzirdi, lai saklausītu viņa soļus. Bet nekā. Apkārt valdīja bie­dējošs klusums. No nekustīgās sēdēšanas koka zarā zēnam notirpa kājas, arī rokas pagura.

-    Ja palikšu te kaut mirkli ilgāk, es neizturēšu, Jancis nodomāja, berzēdams notirpušo kāju. Aizmigšu un novelšos no koka tieši vilkam rīklē. Piedod, Ceriņ, bet es te vairs nevaru palikt!

Piecēlies kājās, Jancis uzmanīgi soli pa solim virzī­jās uz leju, ar rokām cieši ieķēries zarā virs galvas un ne mirkli nenolaizdams skatienu no vilka. Tas šķita iesnaudies. Ja izdotos pārvietoties no koka uz koku, kamēr pelēcis guļ, varbūt varētu nemanīts nokāpt lejā un aizlavīties.

Domāts darīts. Zēns piecēlās kājās un noskatīja tuvāk augošo koku.

-   Un vajadzēja tai sasodītajai kājai notirpt, Jancis sirdījās. Šķita, it kā to kāds durstītu ar adatiņām. Viņš jau tā nebija veikls kokā kāpējs, un tagad notirpusī kāja bija vai vilkšus jāvelk līdzi pa tievo zaru kā tādu lupatu lelli. Pavisam lēnām viņš līda no zara uz zaru, un tad uz nākamo… Vēl tikai atlika nokāpt no koka un…

Ai! Jancis iekliedzās, atskanot skaļam brīkšķim. Pamats zem kājām zuda, un viņš krita, pēdējā brīdī pagūstot ieķerties zemāk augošajā zarā.

Vilks satrūkās no negaidītā trokšņa un pielēca kājās. Dzeltenās acis pievērsās zēnam, kurš karājās pāris metru virs zemes, ar abām rokām ieķēries zarā. Ja plēsoņa kārtīgi palēktos, varbūt pat varētu satvert Janci aiz kājas. Pelēcis jau saspringa lēcienam, bet tad pēkšņi pārdomāja. Puišelis, viņaprāt, tik un tā drīz vien novelsies zemē. Negribējās lēkāt, jo sakostais kakls vēl joprojām sāpēja. Vilks apsēdās un nepacietīgi kuļāja asti, skatīdamies augšup. Pamanījis, ka zēna rokas pagurst un pirksti sāk slīdēt, pelēcis ņurdēdams sāka staigāt šurpu turpu pa skujām piebirušo sūnu.

Janča pirksti neglābjami slīdēja pa mitro egles zaru. Pat ja tie neslīdētu, rokām diez vai pietiktu spēka uzvilkt ķermeni atpakaļ kokā, jo uz nolūzušā zara zem kājām vairs nevarēja atsperties.

Tiklīdz nokritīšu zemē, jādabū kāds sitamais, viņš nolēma, cenšoties pārvarēt bailes. Tas būtu vienīgais ierocis tiesa gan, ne tas labākais, lai aizstāvētos pret naidīgo dzeltenaci. Taču nekā cita nebija.

Ek, Ceriņ, kāpēc es tevi neklausīju, Jancis nodomāja, un tieši tobrīd pirksti atlaidās no zara. Mīksti nokri­tis skuju piebirušajās sūnās, Jancis uzreiz pastiepa roku pēc zara, bet, iekams viņa pirksti tam pieskārās, vilks jau bija klāt un uzmetās ar ķepām uz zēna krū­tīm, neļaujot ne pakustēties. Zēns izmisumā centās nogrūst smago vilku no krūtīm, bet tas pelēci vēl vai­rāk saniknoja. Ierēkdamies un atņirdzis zobus, viņš klupa virsū. Jancis pakrita, aizsedzis seju ar rokām.

Vai tiešām visam beigas?! Arī Ceriņš droši vien nokļuvis vilku nagos. Un vectētiņš, mamma un tētis? Viņi taču aiz bēdām nomirs, ja es neatgriezīšos. Un arī elfus neviens vairs neizglābs…

Vilka karstā, dvakojošā elpa iecirtās degunā. Pēkšņi Jancis juta, ka bailes atkāpjas un viņu pārņem svelo­šas dusmas.

-       Vācies nost! viņš tik nikni iesaucās, ka vilks pār­steigumā atrāvās.

-   Es netaisos nonākt tavā vēderā! Saprati?

Nikni ieķēries zvēram krūtīs, zēns to grūda, taču spēki bija par vājiem. Pelēcis, attapies no pārstei­guma, atņirdza zobus un, siekalas šķiezdams, ierēcās. Nez no kurienes uzradies vārnu bars, skaļi ķērkādamas, lidinājās apkārt un gaidīja maltīti.

Vilks arvien smagāk spieda zēna krūtis, iemīcot viņu miklajās sūnās. Jancim trūka elpas, viņš cieši aizvēra acis un sakoda zobus: pelēcis no viņa nedzir­dēs ne kliedzienu.

-   Aū! no vilka rīkles izlauzās kauciens.

Piepeši zēnam kļuva tik viegli, it kā no krūtīm būtu novelts klintsakmens.

Atvēris acis, Jancis iekliedzās. Un tas bija prieka sauciens.

-   Ceriņ! Vai tiešām tas esi tu?!

-        Kurš tad cits? Ceriņš māja ar galvu tik sparīgi, ka kuplās krēpes noplīvoja.

-        Kur tas… kur palika vilks? Zēns strauji piecēlās sēdus un paskatījās apkārt.

-         Kā bliezu ar pakaviem pa skaustu, tā aizbēga kaukdams.

-   Tu mani izglābi, Jancis iešņukstējās un apķērās zirgam ap kaklu. Citādi gals būtu klāt…