Varavīksnes ceļš

-    Paskaties! Jancis skaļi izsaucās, pamanījis, ka pāri priežu un egļu galotnēm spīd koši sarkanas debe­sis. Tur droši vien ir vārti uz Dūmakas Valstību.

Ceriņš salieca priekškājas ceļgalos, aicinot Janci sēsties mugurā. Zēns nelika divreiz lūgties, un jau pēc mirkļa draugi vēja ātrumā traucās pretī spilgtajai gaismai.

Tas, kas sākumā bija šķitis saulriets, izrādījās pavi­sam kas cits. Tieši pretī sprakstēja un locījās milzīgas ugunsmēles. Tieši tā dundurs bija teicis uguns vārti. • Kukaiņa sacīto gan negribējās atcerēties, jo viņš bija brīdinājis, ka līdz šim neviens nebija ticis cauri uguns vārtiem.

-     Ceriņ, aiziet, pirms esam nobijušies! Jancis nočukstēja un piekļāvās zirga mugurai.

Ceriņš saspringa, gatavodamies lēcienam. Pēkšņi viņam pie auss atskanēja: Zzzzz… Pagaidi… Zzzzz…

-   Tu? Ko tu te dari? zirgs pārsteigts jautāja, pama­nījis to pašu dunduru, ko pirms brīža bija aizdzinis.

-    Gribu atvainoties par to, ka parādīju tev mēli… Tas nebija jauki no manas puses.

-        Ir jau labi, nebēdā, Ceriņš mierināja. Es pats tevi nokaitināju. Patiesībā tu esi tīri jauks kukainis.

-        Paldies! Dundurs atviegloti uzelpoja un, tramīgi paskatījies visapkārt, nočukstēja: Neejiet tur iekšā. Šie vārti jūs nogalinās.

-        Paldies, ka pabrīdināji! Jancis pamāja ar roku, un dundurs steidzīgi aizlaidās.

-        Ko tagad darīsim? zēns izmisis jautāja. Šķiet, ka dunduram taisnība. Mēs tur izcepsimies dzīvi. Karstums jūtams pat no šejienes…

Ceriņš spēra soli tuvāk uguns vārtiem, un degunā tūdaļ iecirtās sviluma smaka. Viņš atlēca atpakaļ, bet bija jau par vēlu. Baltā spalva uz pieres nošvirkstēja un sačokurojās, un miesa sāka neganti sūrstēt.

-        Nevar būt, ka viss beigsies tieši šeit, viņš mur­mināja un vēlreiz mēģināja tuvoties karstajai uguns sienai.

Zirgs saprata, ka to pārvarēt vienalga neizdosies, taču bez cīņas viņš nepadosies.

-        Ceriņ! Jancis iesaucās. Nekas vēl nav beidzies. Es zinu, kā tikt tur iekšā! Zēna balss bija tik dedzīga, ka zirgs pat nešaubījās, ka viss izdosies, lai gan nesa­prata kā.

-        Vai atceries Aukstuma Glabātāju? Jancis uzva­roši iesmējās.

-          Atceros… Ceriņš nedroši atbildēja, saraucis uzacis. Viņš joprojām nesaprata, kā Jancis nodomājis tikt cauri svelošajiem vārtiem un kāds tam sakars ar Aukstuma Glabātāju.

-        Man joprojām ir viņa dāvātais lāstekas gabaliņš. Vai atminies, cik auksti toreiz kļuva no viņa lāstekas?

-   To es pat gribēdams neaizmirstu, Ceriņš pamāja.

-    Esmu pārliecināts, ka šī dāvana atdzesēs vārtus pietiekami, lai mēs tiktu tiem cauri. Es skaitīšu līdz trīs, un tad aiziet!

Izvilcis no kabatas lāstekas gabaliņu, Jancis atvēzē­jās un iemeta tieši uguns kvēlojošajā rīklē. Tikko lies­mas saplaka, zēns iesaucās: Viens, divi… trīīīīs! un Ceriņš kā bulta metās cauri vārtiem.

Aukstuma Glabātāja lāstekas gabaliņš nespēja aiz­turēt svelmi ilgāk par acumirkli, bet ar to viņiem pil­nīgi pietika. Ar pāris vareniem lēcieniem viņi jau bija otrpus vārtiem.

XI NODAĻA dūmakas valstība jeb kur vilki miglā klejo

-   Tad te dzīvo Miglas Rausējs, nočukstēja Jancis. Skaļāk runāt viņš neuzdrošinājās, baidoties, ka

ļaundaris viņu sadzirdēs un steigsies šurp.

-   Te gan, Ceriņš tāpat čukstus atbildēja. Iestājās neomulīgs klusums. Te nebija dzirdama ne

putnu vīterošana, ne sienāžu sisināšana. Pelēcīga mig­las dūmaka klusi ložņāja caur vientuļiem koku stum­briem, kas šķita tikpat sastinguši kā abi ceļinieki.

-        Kā mēs atradīsim, kur Rausējs ieslodzījis elfus? Jancis attapās pirmais.

Ceriņš nodrebinājās. Miglas mitrās rokas jau bija paguvušas viņu aptaustīt, un spalva šķita gluži mikla.

-         Viņš nabaga elfus noteikti iespundējis savā pilī. Atliek tos atrast un atbrīvot, baltkrēpis atbildēja.

-         Bet kā mēs atradīsim pili? Jancis nesapratnē paraustīja plecus.

Sajā drūmajā vietā gaismas stars ceļu vairs nerādīja. Pacēlis plaukstu, zēns to nopētīja vēlreiz, cerēdams, ka varbūt tomēr mazā varavīksnes zīmīte dos kādu norādi, bet nekā…

-         Mums nekas cits neatliek kā meklēt. Un, jo ātrāk sāksim, jo ātrāk atradīsim, Ceriņš nosprieda.

Pret šiem viedajiem vārdiem zēnam nebija, ko iebilst, un, ciešāk piespiedies pie zirga platās mugu­ras, viņš bez vārdiem paskubināja draugu doties ceļā.

Klusi kā ēna Ceriņš slīdēja starp kokiem, kuri kai­los zaru pirkstus kā plēsīgu zvēru ķetnas pleta pret debesīm. Likās, ka kuru katru brīdi kāds no tiem gru­buļainos zaru pirkstus trieks tieši sejā. Viņi gāja un gāja, līdz saprata, ka jau labu brīdi riņķo pa apli. Vai tiešām nomaldījušies? Varbūt pats Miglas Rausējs jau zina par viņu ierašanos un uzsūtījis vadātāju? Jancis atcerējās vectētiņa stāstu par to, kā viņam reiz bija piemeties vadātājs jeb maldinātājs būtne, kas liek staigāt riņķī un apkārt pa vienu un to pašu vietu, neļaujot izkļūt no apburtā loka.

-   Vai tu redzi to pašu ko es, vai arī man no miglas skatiens jau aptumšojies? Zēna pārdomas iztraucēja

Ceriņa balss.