Varavīksnes ceļš

-      Nūjā, zēns samulsis atbildēja. Jancis neviļus atcerējās, ka Oranžais elfs valda pār Sapņu Valstību un tikai izpilda viņa vēlēšanos sadzirdēt Prinča un Ceriņa sarunu.

Oranžais elfs iesmējās un apklusa, ar acs kaktiņu šķielēdams uz puiku, kurš nepacietīgi mīņājās, nespē­jot izlemt doties pie Ceriņa vai palikt tepat.

Un ko Ceriņš atbildēja? Jancis atkal ierunājās.

Oranžais elfs pavēra muti, bet nepaguva neko atbil­dēt, jo tanī brīdī pļavā notika kaut kas visai neparasts.

-  Tev nav jālūdz piedošana! baltais zirgs maigi nobubināja princim pie auss. Līdz ar zirnekļa atvieglojuma pilno nopūtu taustekļu tvēriens atslāba. Pagriezis galvu, Viesulis ieraudzīja, ka baisā radījuma spalvai­nais ķermenis top arvien gludāks un smalkāks. Četru kāju vietā palika divas, un taustekļi pārvērtās par skaistu roku pāri. Pār prinča pleciem noslīdēja grezns septiņkrāsu apmetnis, un tumšajos matos iemirdzējās zelta kronis, rotāts ar krāsainiem dārgakmeņiem.

Pacēlis rokas, princis tīksmi izkustināja pirkstus un noglauda seju: vaigi bija kļuvuši tikpat gludi kā senāk, pirms viņš tika pārvērsts par zirnekli.

-   Vai es… viņš iesāka un, pametis skatienu lejup, apklusa.

-   Jā, tavs resnais vēders nu ir prom, zirgs iesmējās. Viņa draugs bija atguvis šīs zemes īstenā pavēlnieka un sarga daiļos sejas vaibstus.

-   Ak, Viesuli! Princis gaiši pasmaidīja. Esmu tev un mūsu varonīgajam draugam lielu pateicību parādā.

Uzlēcis mugurā staltajam rikšotājam tikpat stal­tam kā viņš pats -, princis iesvilpās, un zirgs metās auļos. Pēc brīža viņš iejāja pils pagalmā.

-   No sirds tev pateicos, draugs! Ludvigs nolēca no zirga, greznajam apmetnim noplīvojot, un nometās uz ceļgala Janča priekšā. Zēns samulsa vēl vairāk, nekā ieraugot prinča brīnumainās pārvērtības.

-   Tu ne tikai atbrīvoji Varavīksnes Valstību no ļaunā Miglas Rausēja, bet arī manu mīļo Viesuli atvedi mājās, princis turpināja.

-    Ceriņš…Vai tad viņš nemaz nav Ceriņš? Jancis jautāja, cenzdamies noslēpt skumjas. Balss nodevīgi ietrīcējās. Kā tad tā?

Domas drudžaini joņoja cauri prātam, un pēkšņi Jancis jutās tā, it kā acumirklī būtu pazaudējis kaut ko ļoti dārgu: viņa aizdomas ir piepildījušās, un Ceriņš tik tiešām nav neviens cits kā tas pats prinča vienīgais un labākais draugs Viesulis, kuru Miglas Rausējs reiz padzina no šejienes.

-     Protams, es esmu tavs Ceriņš, baltais zirgs mie­rinoši nobubināja un uzlika savu zodu uz zēna pleca tāpat, kā to neskaitāmas reizes jau bija darījis.

-    Tu, pat nezinot, kas es esmu un no kurienes nāku, 'dāvāji man draudzību un patvērumu, kad biju nomal­dījies. Vienmēr būšu tavs Ceriņš, tāpat kā tu vienmēr būsi mans draugs. Tu taču to zini…

-    Zinu gan, Ceriņ, Jancis nopūtās, un šaubas kā smags akmens novēlās no sirds. Kā gan viņš varēja ie­domāties, ka draugs viņu aizmirsīs tikai tādēļ, ka atkal saticis princi, kuru aizstāvēdams stājās pretī pašam Miglas Rausējam? Tieši tāpat Ceriņš nostājās starp Rausēju un viņu pašu, nebaidoties, ka pātagas cir­tiens pret viņa muguru to atkal var izraidīt no mājām.

-   Kā tev izdevās atcerēties, ka mājas ir šeit?

Jancis atminējās prinča vārdus: ikviens, kurš pār­kāpj šīs zemes robežas, aizmirst itin visu.

-     Kopš Rausējs mani padzina, es neatminējos pat savu vārdu. Viesulis papurināja galvu. Klejoju apkārt kā apmāts, līdz kādu dienu nokļuvu vietā, kur tieši pļavas vidū ieraudzīju no zemes augam Varavīksni. Tās tuvumā beidzot jutos tik mierīgi un labi, it kā būtu atradis kaut ko, ko pats nezinot visu laiku meklēju. Un tad es ieraudzīju tevi. Uzreiz no­jautu, ka būsim draugi, lai arī tu nesaprati ne vārda, ko tev teicu. Tālāko jau tu zini pats. Liktenis bija lēmis, ka tieši es tevi pavadīju tālajā ceļā, lai atbrīvotu elfus un glābtu Varavīksni. Reizēm, jājot caur Varavīksnes Valstībām, man šķita, ka esmu tur jau bijis, bet atmi­ņas te uzradās, te atkal pagaisa, it kā to visu būtu nosapņojis. Baltais zirgs aizdomājies apklusa.

-   Tagad es saprotu, kādēļ tu tik daudz zināji, Jan­cis iesaucās. Tu prati atrast ceļu Violetajā Valstībā, kad bargais vizbulīšu lauka rūķis mums neļāva šķēr­sot viņa pļavu, un tu zināji par dziedinošajiem kokiem. Un šeit mēs taču pilī neatradām nevienu citu ieeju, kā vien caurumu tornī, pa kuru es ielīdu. Kā tu beigu beigās tiki iekšā?

-   Neesmu īsti drošs, Viesulis domīgi piemiedza zilās acis, bet, tiklīdz sadzirdēju kņadu tur iekšā, sajutu, ka tev draud briesmas, un, daudz nedomādams, metos tev klāt, viņš pamāja ar galvu uz pils durvju pusi, un spēru pa sienu cik jaudas, līdz tā padevās.

-    Un tad tava atmiņa atgriezās? Sarkanais elfs nepacietīgi iejautājās. Arī pārējie elfi, elpu aizturējuši, gaidīja atbildi.