Varavīksnes ceļš

-   Ak nedur? Ceriņš nosprauslojās. Būtu tu redzē­jis, kā viņas mani te, lejā, gaida, savus dzelkšņus uz augšu saslējušas. Ha, nedur!

-  Tā ir tava vaina, Rožu Karaliene iesmējās. Nebūsi iepaticies Akas Sargam. Rozes nedur tikai tiem, kas nedur viņam. Tev laikam asa mēle…

-    Es viņam neko neesmu nodarījis, un, starp citu, man viņš diez ko nepatika. Ceriņš apvainots aizgrie­zās.

-       Mazlietiņ pieklājīgāks pret viņu jau nu varēji būt, Jancis paplikšķināja pa zirga plato muguru.

-        Aha, pieklājīgāks! Un kur palika viņa pieklājība? Lika gaidīt ūdeni, kad mēs no slāpēm bijām vai gluži beigti. Ceriņš nogrozīja galvu, bet vairs neizskatījās sapīcis. Vai vēlies palidot man uz muguras? baltais kumeļš, lepnumu balsī valdīdams, Jancim piedāvāja.

-        Tagad ne, Ceriņ. Esmu tā noguris, ka baidos aiz­migt un novelties, kamēr tu lidināsies pa mākoņiem.

-         Tev tikai no sirds jāvēlas, lai nogurums pazūd, un tas pazudīs! Par savu klātbūtni atgādināja Rožu Karaliene. Neaizmirstiet, ko teicu šī ir Sapņu Valstība.

Jancis pamāja ar galvu, aizvēra acis, un viņa lūpas sakustējās. Pēc brīža no noguruma vairs nebija ne minas.

-        Sī patiešām ir labākā vieta pasaulē, zēns nodo­māja.

Atvadījušies no Rožu Karalienes, draugi devās tā­lāk. Viņus patiesi iepriecināja doma, ka, šķērsojot Sapņu Valstību, briesmas nedraudēs, ja visām vēlmēm lemts piepildīties.

-        Vai tagad gribi lidot? Ceriņš atkal iejautājās un nepacietīgi savēcināja spārnus.

-   Labprāt!

-        Kāp man mugurā, Ceriņš nemierīgi dīžājās, un Jancis vairs nelika ilgāk gaidīt.

Aši uzlēcis zirgam mugurā, Jancis ieķērās krēpēs un jau gribēja uzsaukt aiziet! Pirms viņš atvēra muti, kaut kas dobji ierūcās.

-     Vai tuvojas negaiss? Jancis bažīgi palūkojās debesīs, taču tajās mierīgi lidinājās tikai daži pūkaini, balti mākonīši.

-   Nē, Ceriņš nokaunējies atbildēja, tas ir mans vēders. Sen neesmu neko ēdis…

Zēns iesmējās. Uz drauga pārmetošo skatienu viņš atbildēja ar jaunu smieklu šalti, piebilzdams, ka Sapņu Valstībā nevienam badoties gan nevajadzētu.

-   Vēlies kādu pieneņu pļavu vai kaut ko citu, kas tev garšo! Pēc tam lidosim.

-   Ak, es par to piemirsu, zirgs nomurmināja un iegrima domās. Viņš nekādi nespēja izvēlēties starp saldām pienenēm un sulīgu āboliņu.

Pēc brīža zirgs atviegloti noskurināja ausis. Viņš bija izlēmis, un no zemes jau spraucās pirmās maigās āboliņa lapas. To kļuva arvien vairāk un vairāk. Vēl mazliet, un ēdamā pietiktu veselam ganāmpulkam un pat vēl pāri paliktu. Ceriņš kāri šķina pirmās lapas, bet mazās trejlapītes turpināja augt. Tās stiepās arvien garākas, līdz aizsniedza baltā kumeļa lūpas. Viņš svētlaimīgi nopūtās un labsajūtā pievēra acis. Ak, leiputrija! Nu viņam pat galvu pieliekt nevaja­dzēs, lai nošķītu sulīgās lapas. Joprojām pusaizvērtām acīm viņš pastiepās pretī āboliņam, bet satvēra tukšu gaisu. Kas tad tie par brīnumiem?! Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka kārotais mielasts turpina stiepties garumā, it kā vēlētos aizsniegt pašas debesis.

-    Ceriņ, ko tu īsti vēlējies? Jancis noelsās un, atmetis galvu atpakaļ, noskatījās, kā āboliņa lapas pamazām aizsedz sauli un trauslie kātiņi pārtop res­nos koku stumbros.

-   Es tikai gribēju kārtīgi pieēsties pasaulē leknākajā pļavā, kur aug tāds āboliņš, kādu neviena cita zirga acis pat sapnī nav skatījušas, Ceriņš sakaunējies nobubināja un mēģināja nošķīt gabalu no kārotā stublāja, kurš nu jau bija izaudzis krietna ozola resnumā. Bet viņam tas neizdevās, jo miza bija kļuvusi kokaini cieta.

-   Ak, Ceriņ, Ceriņ… Jancis nopūtās. Kā gan mēs izkļūsim no šiem džungļiem?

-   Nav liela bēda! Zirgs bezrūpīgi nopurināja krē­pes. Pazūdi, milzu pļava!

Draugi, elpu aizturējuši, vēroja milzīgos augus, bet tie palika, kur bijuši, un turpināja augt. Ceriņš izklaigājās, līdz aizsmaka, taču nekas nemainījās. Arī Jancis pievienojās. Nekā…

Zem milzu āboliņa lapotnes kļuva arvien tumšāks, stumbri kļuva arvien resnāki. Iekams viņi attapās, ka jābēg no gigantiskā meža prom, bija jau par vēlu. Stumbri vēl arvien pletās platumā, un starp tiem atlika arvien mazāk brīvas vietas. Vietumis tie pat jau bija saauguši kopā un dobji brakšķēja, mēģinot ieka­rot sev vēl vairāk vietas.

-   Ceriņ, mēs esam pagalam! Jancis izmisīgi iesau­cās brīdī, kad viņa sānam piespiedās gluds, vēss milzu stublājs.

Baltkrēpis par atbildi iezviedzās. Viņš pats to bija sapratis. Nu viņi bija kā sprostā. Iesprūduši un bez­palīdzīgi.

-    Ak, kaut nu kāds pateiktu, ko mums darīt… Jancis izdvesa un negaidot satrūkās, atskanot svešai balsij pie pašas auss.

-    Sveiki, sveikiņi! tā nopīkstēja.

Iespiests starp resnajiem stublājiem, Jancis ar grūtī­bām pagrieza galvu un ieraudzīja, ka vienā no augiem atvērušās mazmazītiņas durtiņas, caur kurām, galvu pabāzis, pretī veras resns, dzeltenīgi zaļš tārps.

-        Gribat zināt, ko darīt? Viņš samirkšķināja blāvās ačteles.

-          Protams, gribam! Jancis steigšus izstostīja. Kādēļ mūsu vēlēšanās vairs nepiepildās?!

-   Tās piepildās gan, tārps atteica.

-   Āboliņš turpina augt un nesarūk!