Varavīksnes ceļš

Viņam nenāca ne prātā brīnīties, no kurienes te gadījusies aka un kam tā pieder. Svarīgākais šobrīd šķita remdēt neciešamās slāpes; ar katru čīkstošā rok­tura apgriezienu ilgi gaidītais mirklis tuvojās. Beidzot spainis ar dobju plunkšķi atsitās pret ūdens virsmu un pilns ar saulē mirdzošu valgumu atsitās pret akas malu, ar vēsām šļakatām nošķiežot Janča saulē apsvi­lušās rokas.

-   Nāc, Ceriņ, padzeries! Jancis aicināja, pārvarot vēlmi nekavējoties mesties pie spaiņa un dzert, dzert un dzert, līdz tas būs tukšs…

Ceriņš nelika divreiz lūgties un ar lūpām pieskārās ūdens virsmai.

-   Rāmāk, rāmāk! atskanēja guldzoša balss.

Šķita, ka tā nāk tieši no spaiņa.

Ceriņš atrāvās atpakaļ un nespēja novērst skatienu no kārotā trauka. Skaidrais ūdens tajā bija kļuvis duļ­ķaini dzeltens un izskatījās

nebaudāms. Arī Jancis ielūkojās spainī. Pamazām Ceriņa purna saviļņotā ūdens virsma norima, un draugi tajā skaidri saskatīja sejas apveidu.

-    He, he… pikti nosmīkņāja mīklainais radījums, un ūdens atkal saviļņojās. Bez atļaujas gribat dzert no manas akas?

-   Mēs nezinājām, ka tā kādam pieder, Jancis tais­nojās, un smilšu graudiņi noskrapstēja starp zobiem. Esam tā izslāpuši, ka nespējam vairs paspert ne soli…

-   Redzu, redzu, Akas Sargs kļuva mazliet pielaidī­gāks. Lai notiek, ļaušu jums padzerties, bet ar vienu noteikumu.

-   Darīšu visu, ko vien liksi, Jancis piekrita un kāri nolūkojās ūdens šļakatās, kas šļācās pāri spaiņa malai ik reizi, kad Akas Sargs ierunājās.

-    Uzdošu tev trīs mīklas. Ja atbildēsi pareizi dze­riet, cik vien vēlaties. Bet, ja ne, neko darīt, nāksies jums ūdeni pameklēt citā vietā.

-   Paklau, skopuli, Ceriņš sadusmojās, bet Jancis ar plaukstu aizspieda viņam muti, baidoties, ka piktais Akas Sargs patrieks viņus no šejienes tūliņ pat.

-     Ek, kā gribas ievilkt ar pakaļkājām tam nīgrajam vecim! Lai guļ ar muti smiltīs un sajūt, kā tās kaltē! Ceriņš joprojām murmināja, cenzdamies izvairīties no zēna plaukstas, kas joprojām cieši aizsedza viņa muti. Visbeidzot zēna lūdzošais skatiens lika viņam apklust.

-   Uzdod mīklas! Esmu gatavs atbildēt! Jancis pie­vērsa skatienu spainim. Citas iespējas tikt pie ūdens nebija.

-    Nu tad klausies! Akas Sargs brīdi padomāja un noburbuļoja. Kas tas ir: zelta kamols pār kalnu veļas?

Jancis sarauca pieri. Zelta kamols… Kāpēc tam velties pār kalnu? Kāpēc pār kalnu… Viņš pārcilāja domās visas mīklas, ko atcerējās jelkad dzirdējis no vectētiņa. Bet nekā! Pacēlis acis uz augšu, viņš izmisīgi skatījās tālumā, it kā spožajos saules staros varētu atrast atbildi. Tur, tālumā pie apvāršņa, bija saskatāmi tikai pakalni un saule, kas ripinājās kā apaļa bumba. Nūja kā bumba! Pēkšņi viņš saprata, ka tā ir pareizā atbilde.

-   Tā ir saule! Jancis vienā elpas vilcienā izgrūda.

-     Pareizi. Ar pirmo mīklu tev paveicās. Klausies nākamo! Debesu māsiņa septiņās krāsās…

-    To nu gan es zinu. Tā ir varavīksne, Jancis, ne mirkli nedomādams, atbildēja.

-   Redzēsim, vai arī trešo reizi tev paveiksies! Atmini nu šo mīklu! Kad var nest ūdeni sietā? Akas Sargs apmierināti noburbuļoja.

Viņš bija drošs, ka uz šo mīklu zēns nemūžam neat­bildēs.

-     Ūdeni sietā… Nekad, es teiktu, Ceriņš pikti murmināja. Cik tālu tevi pašu sietā varētu aiznest? Baltkrēpis apklusa, pamanījis zēna pārmetošo ska­tienu.

Jancis saspringti domāja, bet, tiklīdz šķita, ka atbilde tepat tepat mēles galā, tā atkal aizslīdēja prom. Zēns nopūties iebāza rokas bikšu kabatās un neviļus sarāvās. Pirksti bija pieskārušies ledaini aukstajam sniegavīra dotajam lāstekas gabaliņam, kurš, kā par brīnumu, pat karstajā saulē nebija sācis kust.

-    Ak… Jancis pēkšņi saprata, ka atbilde ir rokā.

-    Paldies, sniegavīr, viņš nodomāja un skaļi bilda:

-   Ūdeni sietā var nest ziemā! Protams, ziemā. Sniegs un ledus ir sasalis ūdens. To zina katrs pirmklasnieks. Sniegu vai ledus gabaliņus iegrābt sietā nav liela māka.

Zēns runāja bez mitas, juzdamies lepns, ka ticis galā ar pēdējo uzdevumu.

-        Kā tu zini par sniegu un ledu? Akas Sargs izbo­līja acis un pārsteigts burbuļoja.

-     Ha! Ceriņš neizturējis zobgalīgi iezviedzās.

-    Tur, no kurienes mēs nākam, ir kas vairāk nekā tavas tuksneša smiltis!

-         Nu beidz taču! Jancis kušināja, negribēdams saniknot Akas Sargu.

-        Esi savaldīgs, kleperi, esi savaldīgs! Palūgšu vairāk cieņas! Akas Sargs sarauca pieri, un ūdens šļācās pāri spaiņa malai. Neaizmirstiet, ka es esmu ne tikai Akas Sargs. Es sargāju arī vārtus uz Oranžo Valstību, uz krāšņāko no visām septiņām Varavīksnes Valstībām!

-   Tu? draugi iesaucās vienā balsī.

-   Es gan! Un zinu, ka tieši turp jūs dodaties. Jancis slepus pavērsa plaukstu uz augšu un ar acīm

sekoja dzeltenās gaismas staram. Tas ielēca taisni akā un nozuda pašā akas dibenā. Kā viņš to agrāk nebija pamanījis!

-       Vai beidzot iedosi mums padzerties? Ceriņš neiz­turēja.