Varavīksnes ceļš

-   Dzirdēji? Ceriņš saslēja ausis.

-        Kaut ko laikam dzirdēju gan, Jancis nočukstēja un steigšus sāka brist apsnigušo celmu virzienā, no kurienes, šķiet, nāca palīgā sauciens.

Aizelsušies abi apstājās un pārlaida skatienu apkārt­nei. Neviena nebija.

-          Paldies Dievam, kāds mani tomēr ir sadzirdējis, pavisam negaidot balss atskanēja gluži blakus.

-   Ai! Jancis izsaucās un izbīlī atlēca sānus. Tieši pie viņa kājām zemē gulēja sniegavīra galva. Deguns bija pazudis, un tā vietā rēgojās vien apaļš caurums. Ledaini gaišzilas acis raudzījās tieši pretī, un platā mute pavērās smaidā.

-        Labdien, Ceriņš attapās pirmais. Vai tu sauci palīgā?

-         Es pats, sniegavīra smaidošās mutes kaktiņi nolaidās, izdvešot grūtsirdīgu vaidu.

-   Kā varam tev palīdzēt? Jancis notupās.

-        Es kūstu, galva atbildēja, un zilās acis piepildījās ar asarām.

-          Redziet, no manis pāri palikusi tikai galva! Gaiš­zilo Valstību piemeklējusi liela nelaime. Te pāri gluži kā vējš aiznesās Miglas Rausējs ar sagūstītajiem elfiem vienā rokā un postošo pātagu otrā. Es, kā par nelaimi, pagadījos tieši ceļā. Manis dēļ viņš pat nenovicināja savu pātagu. Pietika ar vienu vienīgu kājas spērienu, un es pakritu.

It kā ar to nebūtu gana, tas nelietis, garām skrie­dams, uzpūta man mitru dvašu, un es sāku kust tāpat kā visa mūsu Valstība. Sniegs palicis silts, ledus palēnām sairst. Ja tā turpināsies, drīz mūsu Valstība izgaisīs uz visiem laikiem. Ak! Vienmēr esmu bijis Aukstuma Glabātājs, bet paskatieties uz mani tagad! Pār sniegavīra balto, apaļo vaigu noritēja asara, iekausējot tajā dziļu rētu.

-   Neraudi, Jancis centās viņu mierināt.

-   Es neraudu, sniegavīrs nopūtās, es kūstu.

-   Kā mēs varam tev palīdzēt?

-   Tepat kaut kur zemē jābūt manam degunam. Tam vienmēr jāatrodas savā vietā, lai šajā zemē valdītu kārtība un ziema. Krītot es to pazaudēju. Kamēr atta­pos no kritiena, manas rokas jau bija izkusušas, un degunu es pats vairs nevaru atrast.

-   Nebēdā, mēs to atradīsim. Vai ne, Ceriņ? Jancis nometās četrrāpus un sprīdi pa sprīdim iztaustīja sasilušo sniegu. Te tas ir! ar skaļu prieka saucienu zēns uzvaroši pacēla gaisā prāvu lāsteku un gandrīz izmeta to no rokām tik auksta tā bija.

-     Paldies tev! sniegavīrs nočukstēja, un viņa skumjā seja atplauka smaidā. Tagad iespraud to vietā, un ziema atgriezīsies!

Jancis pastiepa roku, lai izpildītu Aukstuma Glabā­tāja lūgumu, kad skaļš Pagaidi! viņu apturēja.

-   Kas noticis, Ceriņ? Jancis neizpratnē sastinga ar rokā izstiepto lāsteku.

-   Cik auksta būs tā ziema, kas atgriezīsies? Zirgs aizdomīgi uzlūkoja spožo lāsteku zēna rokā.

-          Ļoti auksta! sniegavīrs priecīgi atbildēja un apklusa. Viņa acis pievērsās sandalēm zēna kājās un plānajam kreklam.

-        Pat prātā neienāca… viņš nomurmināja. Tādā apģērbā tu ziemas laikā tālu netiksi…

-        Klau, Aukstuma Glabātāj, Jancis, mirkli pado­mājis, ierunājās. Vai līdz Zaļajai Valstībai vēl tālu?

-   Nepilnas stundas gājiens.

-        Ceriņ, Jancis izlēmīgi pievērsās zirgam, tu šo ceļa gabalu vari paveikt daudz ātrāk, vai ne?

-   Varu gan, Ceriņš piekrītoši pamāja.

-       Vai esi gatavs riskēt manis dēļ? sniegavīrs, aiztu­rot elpu, izdvesa.

-        Protams. Bez tevis viss aizies bojā, Jancis atbil­dēja un, pirms Ceriņš paspēja ko iebilst, apņēmīgi iesprauda lāsteku sniegavīra tukšajā deguna iedobē.

-        Paldies tev! Paldies jums abiem, sniegavīrs ten­cināja. Tagad labi ātri steidzieties prom, pirms sals atgriežas!

-       Vispirms man kas jāizdara. Jancis steigšus savēla divas lielas sniega bumbas. Rokas sala. Sniegs vairs nebija silts un mīksts, kailajās rokās dūra simtiem mazu adatiņu.

-        Nu varam doties. Zēns sniegavīra galvu uzcēla uz saveltā rumpja un piestiprināja tam sniega rokas.

-        Paldies, manu zēn! Sniegavīrs paklanījās. To es nekad neaizmirsīšu. Par piemiņu paņem manas lāste­kas gabaliņu. Kas zina, varbūt vēl ceļā noder…

-        Paliec sveiks! Jancis pamāja un, ieslidinājis bikšu kabatā stindzinoši auksto ledus gabaliņu, uzrāpās

Ceriņam mugurā. Bija pēdējais laiks doties ceļā, jo baso kāju pirkstos sāka kniebt sals.

Ceriņš metās auļos. Jancis nodrebinājās un pieplaka siltajai, platajai zirga mugurai. Uz brīdi kļuva siltāks, bet tad no debesīm virpuļiem vien sāka griezties sīkas sniegpārslas.

Sala ledainie pirksti pamazām līda zem drēbēm, liekot drebēt pie visām miesām. Pūkaini siltais sniegs pārklājās ar sērsnu. Ceriņa pakavi šķēla aso, plāno ledus kārtiņu; tas sagādāja sāpes, tomēr baltais kumeļš turpināja ceļu, ne uz mirkli nepalēninot soli. Kavēties nedrīkstēja. Zirgu sildīja bieza spalva, bet Jancis bija pavisam plāni ģērbies un pārsalis līdz nemaņai.

Pēkšņi Ceriņš saslējās pakaļkājās un atspēries ar slaidu lēcienu lidoja pāri apsnigušam baļķu krā­vumam. Zēna pirksti bija tā sastinguši, ka gandrīz atlaida pavadu.

Jancis pēdējiem spēkiem ieķērās krēpēs un pama­nīja, kā zem viņiem pazūd zeme. Nākamajā mirklī Ceriņa pakavi atkal atsitās pret zemi un viņš apstājās, smagi elsdams pēc straujā skrējiena.