Varavīksnes ceļš

balstinās cita caur citu lūdzās.

-        Mēs uzkavētos ar lielāko prieku, bet diemžēl neva­ram, Jancis skaidroja, cenšoties neaizvainot viesmī­līgās zemūdens radībinas.

-        Zēl gan, skumji novilka vissīkākā zivtele. Viņi varētu piedalīties skaļākās balss konkursā. Kas zina, varbūt uzvarētu un iegūtu galveno balvu gada pērli…

-        Zēnam nav laika, un mēs nedrīkstam viņu aizka­vēt! lielā zivs pārtrauca daudzbalsīgo murdoņu.

-        Bet… sīkā zivtele vārgi iebilda un tūdaļ apklusa, līdakas bargā acu skatiena iebiedēta.

-        Kāds bet? Lielā zivs novēcināja asti. Ja vara­vīksne nodzisīs, uz visiem laikiem aizmirsīsiet par rotaļām!

Viņa pavirzījās sānis, un pārējās zivis godbijīgi sekoja viņas piemēram. Mazā zivtele vairs nebilda ne vārda. Vien doma par to, ka jādzīvo bez draiskošanās, stin­dzināja kā asinskāras haizivs skatiens. To gan sīkaļa, protams, nekad nebija redzējusi, bet gana daudz par to bija dzirdējusi vecāko sugas māsu nostāstos. Jancim sametās nabaga zivteles žēl, un viņš mierinoši pamāja tai ar roku.

-         Vēlu veiksmi! Palieciet sveiki! vēl ilgi skanēja nopakaļus alas labirintos, un mazās zivteles pīkstošā balstiņa spalgāk par visām.

-        Runājošas zivis, Jancis nogrozīja galvu un uzlū­koja Ceriņu. Es vēl saprotu, ka tu proti runāt, bet zivis…

-   Ptrū! nosprauslojās Ceriņš. Reiz jau ieminējos, ka cilvēki neprot klausīties. Pat puķes un koki prot runāt, tikai jūs viņus nez kādēļ nedzirdat.

Jancis domīgi piekrita. Droši vien tā ir. Šaipus Vara­vīksnei brīnums brīnumam sekoja tik ātri, ka zēnam atlika vien acis un ausis turēt labi plaši vaļā.

-   Ko gan es, Ceriņ, bez tevis iesāktu! Zēns noglās­tīja spēcīgo zirga kaklu. Labi, ka Zaļumiņš bija atradis tik labu ceļabiedru. Baltais kumeļš zināja apbrīnojami daudz.

-     Pasteigsimies, Ceriņ! Jancis uzrāpās zirgam mugurā un cieši saņēma pavadu.

Ala kļuva arvien plašāka un gaišāka un drīz vien aiz­veda viņus pie aļģu ieskautas zilganas klints. Ciešāk ieskatoties, varēja saskatīt caurspīdīgas durvis. Jancis piespieda plaukstu stikla durvīm un tūdaļ to atrāva nost. Durvis bija aukstas kā ledus. Varbūt tas nemaz nebija stikls?

-   Šīs durvis ved uz nākamo Gaišzilā elfa Valstību, Ceriņš ierunājās, bet zēns to bija jau sapratis. Uzma­nīgi satvēris durvju rokturi, viņš to nospieda, un dur­vis atvērās, viegli nodžinkstot.

VI NODAĻA gaišzilā Valstība jeb ceļš cauri ziemai

Kad durvis aiz muguras aizvērās, acis neviļus samiedzās. Pēc krēslainās zemūdens pasaules šeit viss šķita pārāk žilbinošs. Tomēr drīz acis aprada ar spilgto gaismu, un abi ceļotāji ar interesi pētīja apkārtni.

Vai tiešām viņi nokļuvuši ziemā? Koku zari līka zem biezas, zilganbaltas sniega sagšas. Gluži tāda pati sedza zemi zem kājām. Jancis piesardzīgi iebrida sniega kupenā. Tā sniedzās līdz potītēm, un basās, sandalēs ieautās kājas ieskāva gluži kā mīksta vate. Varbūt tas nav sniegs? Sniegam jābūt aukstam, bet tas, kas apņēma zēna kājas, bija gluži… nekāds. Zēns pieliecās un pagrāba to saujā. Cieši sažņaudzis dūri, viņš sajuta, ka tas kļūst aizvien siltāks un mitrāks, līdz caur pirkstiem sāka pilēt ūdens lāses. Tas bija sniegs, taču nez kādēļ silts.

Ejam, Ceriņ! Jancis aizsvieda puskusušo sniega pikuci un pamāja zirgam.

Ceļš veda pāri aizsalušam ezeram. Zilganais ledus bija nevainojami gluds kā spogulis, kurā atspoguļojās piesnigušie koki un abi ceļinieki. Soli pa solim viņi uzmanīgi virzījās tam pāri, ar pussolī paceltu kāju apstājoties ikreiz, kad ledus draudīgi iekrakšķējās.

Ledus klajums bija tik gluds, it kā to kāds būtu no­pulējis, un tik slidens, ka vēl vairāk tas nespētu slī­dēt, pat ja uz tā izlietu veselu tonnu eļļas. Pāris reižu Jancis paslīdēja un būtu nokritis, ja vien tik cieši neturētos Ceriņa kuplajās krēpēs. Baltkrēpja apavi dzelzs pakavi cieši kā pielīmēti noturēja viņus abus. Toties Janča sandales slīdēja uz visām pusēm, it kā būtu iesmērētas ar sviestu.

-         Kā ezers var aizsalt, ja šeit ir tik silts? Jancis nogrozīja galvu. Varbūt jāsaka, ka ezers ir aizsilis? Bet tāda vārda nemaz nav.

-        Tagad ir, Ceriņš iesmējās un, atviegloti nopūties, beidzot atkal spēra kāju uz cietzemes.

Ar caurspīdīgu ledus vāku klātais ezers palika aiz muguras, un abi ceļinieki, līdz ceļgaliem grimdami sniegā, elsdami brida pa aizsnigušu meža taku.

-        Palīgā! piepeši aiz piesnigušajiem kokiem atska­nēja vārs sauciens.

Ceriņš saausījās un spēji apstājās.

-   Kas noticis? Jancis apjautājās.

-   Tu nedzirdēji?

-   Ko tad? Jancis nesapratnē savilka uzacis.

-   Kāds sauca palīgā.

-        Es neko nedzirdēju. Jancis paraustīja plecus un pārlaida skatienu apkārtnei. Viss šķita mierīgi, un nekādu palīgā saucienu viņš nebija dzirdējis. Turklāt tuvumā nebija redzamas nevienas sniegā iemītas pēdas, vien viņējās, kas līkločiem stiepās cauri eglēm, iezīmējot ceļu, pa kuru viņi bija atnākuši. Kurš tad te varēja saukt palīgā?

-    Palīgā! Ceriņa dzirdīgās ausis atkal sasniedza

sauciens. Šoreiz tas bija mazliet skaļāks, un arī Jancis saausījās.