Varavīksnes ceļš

Ceriņš pacēla un noraidoši papurināja galvu. Viņš itin nemaz nevainoja zēnu notikušajā. Turklāt Jancis atgriezās, lai viņu paglābtu no melno negantnieku uzbrukuma.

Arī tālāk mēs dosimies kopā, baltais kumeļš atbildēja. Tepat netālu ir dziedinošu koku birzs. Tos mēdz saukt par līdzjūtības kokiem, jo citu sāpes viņi izjūt kā savējās. Pietiktu ar pāris lapām, lai manas brūces ātri vien sadzītu.

Jancim šķita pavisam dīvaini, ka baltais zirgs zina tik daudz par šo savādo vietu, bet brīnīties nebija laika. Viņš klusēdams uzklausīja Ceriņa dotos norā­dījumus un steigšus devās turp. Ja baltais kumeļš nekļūdījās, birztalai bija jābūt pavisam tuvu.

Pa šauro, dadžiem un ērkšķrozītēm aizaugušo taku laikam sen neviens nebija staigājis. Asie ērkšķi ķērās apģērba stērbelēs, it kā mēģinot zēnu aizkavēt. Bet viņš nepadevās un, zobus sakodis, izrāvās no asajiem apskāvieniem.

Visbeidzot viņš bija klāt. Varenie koki sniedzās līdz pat padebešiem, zilganā lapotne klusi šalca līdzi vēja dvesmai. Itin viss šinī violetā varavīksnes elfa pasaulē bija tikpat zilgani violets, kāds, noteikti, bija arī viņš pats. Jancis piespieda plaukstu koka grubuļainajai mizai un, atgāzis galvu, paskatījās augšup.

Koka lapotne iečabējās, un Janča ausis skāra tikko jaušams čuksts: Tev līdz manām lapām nenokļūt…

Patiesi: koks savas dziedinošās lapas cieši turēja stiegrainajos zaru pirkstos, pacēlis tos augstu debesīs. Par to Ceriņš neko nebija teicis, un, pat ja būtu, zēnam tik un tā neizdotos uzrāpties kokā, jo stumb­ram nebija zemu zaru. Tie šūpojās augstu virs zemes.

Jancis noskumis apsēdās paēnā blakus koka saknēm, kas kā resnas savijušās virves rēgojās virs zemes. Viņš satvēra galvu rokās un piespieda sakarsušo pieri vēsa­jam koka stumbram. Tā vien šķita, ka itin viss ir pret viņiem. Kāpēc? Vai tad Violetās Valstības iemītnieki nevēlējās atkal redzēt savu elfu, atbrīvotu no Miglas Rausēja gūsta? Jancis juta dīvainu kamolu kaklā. Acu priekšā joprojām rēgojās Ceriņš: sikspārņu nagu sa­plosītiem sāniem viņš palika guļam alas priekšā pavi­sam viens. Kas notiks, ja neizdosies viņu izdziedināt? Jancim sirds sažņaudzās, un acīs sariesās asaras. Zēns tās notrausa ar delnu, bet tūdaļ uzradās vēl viena un, noslīdējusi pār vaigu, uzpilēja raupjajai koka mizai. Koks līdzjūtīgi iešalcās. Spēja vēja brāzma izrāva divas dziedinošas lapas no zaru pirkstiem, un tās virpuļoja lejup, līgani ieslīdot Jancim tieši saujā. Zēns neticīgi uzlūkoja lapas un pavērsa skatienu augšup. Viņš būtu ar mieru saderēt, ka koks pats uzdāvinā­jis dziedinošās lapas, nevis ļāvies vēja brāzmai. Zēns pateicīgi uzsmaidīja un, uz atvadām pamājis, steidzās atpakaļ. Viņam nebija laika atskatīties. Ja viņš to būtu darījis, tad noteikti redzētu, kā varenais koks, zēna izmisuma asaru aizkustināts, pamāj uz atvadām.

Ceriņš joprojām gulēja, pievēris debeszilās acis, un smagi elsa. Jancis saudzīgi piespieda dziedinošā koka lapu gabaliņus pie viņa brūcēm un mierinoši murmi­nāja:

Viss būs labi, viss būs labi…

Gluži tāpat vectēvs mēdza mierināt viņu pašu, kad gadījās nobrāzt elkoni vai celi līdz asinīm.

Ceriņa brūces palēnām aizvilkās, un jau pēc dažiem acumirkļiem Jancis pat nespētu parādīt savainotās vietas.

Baltkrēpis sparīgi pielēca kājās un tūdaļ bija gatavs rikšot tālāk. Dziedinošās lapas ne tikai sadziedēja brūces, bet arī aizdzina nogurumu kā nebijušu.

Atlikušie lapu gabaliņi ātri vien izdziedināja arī Janča ievainojumus, un viņi devās ceļā. Gaismas stars no Janča plaukstas skrēja pa priekšu, rādīdams ceļu.

Baltais kumeļš joņoja vēja ātrumā, un Jancis, pieplacis viņa kaklam, vēlējās, kaut skrējiens nekad nebeigtos. Bija tik jauki sajust vēja veldzējošos pieskā­rienus sakarsušajiem vaigiem! Pamazām piemirsās gan sikspārņu uzbrukums, gan nejaukais, uzpūtīgais rūķis vizbulīšu pļavā.

Bezrūpīgais riksis drīz vien aprāvās, un gaismas stars strauji nogriezās no ceļa. Ceriņš sāka rāmi soļot, uzmanīgi liekot soli pie soļa garajā zālē, sekojot gais­mas staram. Necik ilgi soļojuši, viņi izdzirdēja klusu šalkoņu. Troksnis pieauga, un beidzot acu priekšā atklājās varens, dzidri zils ūdenskritums. Violetais gaismas stars nogrima zem augstu krītošās, mutuļo­jošās ūdens sienas.

-     Tie ir vārti, Ceriņš bijīgi noteica, pirms Jancis paspēja ko pajautāt.

-   Vārti?

-   Jā, vārti. Aiz tiem sākas zilā elfa valstība.

Jancis juta šermuļus pārskrienam pār muguru. Iedomājoties vien, ka nāksies lēkt tieši mutuļojošajā ūdens rīklē, kļuva baisi.

Aiziet, Ceriņ! zēns nočukstēja.

Baltais zirgs iebrida vēsajā ūdenī un devās tieši pretī šalcošajam ūdenskritumam. Vēl daži soļi, un ūdens siena gāzās pāri galvai, gandrīz notriekdama abus no kājām. Aizturējis elpu, Jancis pieplaka zirga kaklam un uz mirkli neko vairs nespēja saskatīt. Apjausma, ka Ceriņš ir blakus, deva spēku un drosmi, kas teju teju draudēja izsīkt. Ar pūlēm turoties zirgam mugurā, zēns sajuta, ka ūdens siena pamazām zaudē sākotnējo spēku. Visbeidzot tā palika aiz muguras.

V NODAĻA Zilā Valstība jeb pat zivis prot runāt