Varavīksnes ceļš

Jancis klausījās, bet nekādi nespēja apjēgt, ka pār mīkstajām, biezajām Ceriņa lūpām plūst nebeidzama vārdu straume. Līdz šim viņš bija radis dzirdēt, kā Ceriņš vien bubina, sprauslo vai zviedz. Jancis pat ieknieba sev rokā, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Skaudras sāpes un nagu atstātās rievas delnas virs­pusē apliecināja, ka notiekošais ir tīra patiesība. Un kāpēc gan lai tā nebūtu? Vectēva nostāsti par elfiem arī bija šķituši pasaka, bet te nu viņš tagad bija Violetajā Varavīksnes zemē, ceļā uz Dūmakas Valstību, turklāt kopā ar runājošu zirgu.

Ceriņš vēl arvien runāja un runāja, un Jancis gan­drīz vai nepieklājīgi blenza viņam mutē, joprojām īsti nespēdams noticēt, ka viņa četrkājainais draugs tik tiešām runā. Ik vārds, kas atskanēja pēc ilgāka klu­suma brīža, lika sarauties pārsteigumā un atskatīties pār plecu. Ceriņu tas acīmredzami uzjautrināja.

Beidzot violeto krūmu biezoknis kļuva arvien skrajāks un šaurā taciņa arvien platāka. Jancis atviegloti nopūtās, priecādamies, ka tagad viņi varēs soļot bla­kus un Ceriņa balss aiz muguras viņu vairs nemulsi­nās. Turklāt Jancis bija gandrīz pārliecināts, ka aiz ceriņu krūmiem sāksies nākamā Varavīksnes krāsas valstība. Tomēr, tiklīdz pēdējais ceriņu krūms tik tumši violets kā nakts palika aiz muguras, Jancis saprata, ka alojies. Priekšā, cik vien tālu acis rādīja, pavērās viens vienīgs biezi noaudzis zilganvioletu viz­bulīšu klajums.

Ceļojums bija tikko sācies, bet nu šķita, ka tas izvēr­tīsies krietni vien garāks, nekā sākumā bija licies. Jancis nopūtās un nokāra galvu.

Nepūt tik smagi, Ceriņš nosprauslojās. Tev taču esmu es! Noskurinājis ausis, viņš pameta galvu sāņus, dodot mājienu sēsties sev mugurā.

Jancis pārsvieda pavadu pār noliekto zirga galvu un veikli uzlēca tam mugurā. Ceriņš sāka raiti soļot un jau grasījās mesties rikšos, bet Jancis stingri pievilka pavadu, dodot zīmi apstāties. Baltkrēpis izbrīnīts pameta skatienu atpakaļ. Jātnieks saspringti raudzī­jās tālumā, nespējot izlemt, uz kuru pusi doties. Lai kurp viņš lūkotos, līdz pat apvārsnim pletās nebei­dzams līdzenums, un tur nemanīja pat ne vismazāko taciņu. Jancis sarauca pieri grumbās. Ceriņš pat nepaspēja pajautāt, kas noticis, kad zēna seja noskaid­rojās.

-  Ak, es… viņš iesmējās un viegli uzsita ar plauk­stu pa pieri. Zaļais elfs bija teicis, ka zīmīte plaukstā parādīs pareizo ceļu. Viņš to bija pavisam piemirsis.

Jancis pavērsa plaukstu pret bezgala plašo vizbulīšu lauku, un spilgti violets gaismas stars tūdaļ norādīja ceļu uz rietumiem.

-   Aiziet, Ceriņ! Jancis līksmi uzsauca.

Zirgs acumirklī rāvās uz priekšu un kā bulta joņoja caur violeto klājienu. Zem viņa pakaviem sagriezās ziedputekšņu mākonis. Vējš svilpoja gar ausīm, un Ceriņa pakavu klaboņa pret cieto zemi skanēja tāda pašā ritmā kā zēna satrauktā sirds. Klip, klip! Klap, klap! Tuk, tuk! Klip, tak!

Ceriņš sajūsmā iezviedzās. Viņš būtu ar mieru auļot bez mitas, ja vien jātnieks nepievilktu pavadu un neliktu apstāties, jo gaismas stars, kas rādīja ceļu, pēkšņi izbeidzās pļavas vidū starp diviem nelieliem uzkalniem.

Jancis nolēca no zirga un pietupies nopētīja viz­bulītēm apaugušos paugurus. Tik lielus ziedus zēns redzēja pirmo reizi. Vizbulītes, ko viņš mēdza lasīt kopā ar vecotēvu, bija pavisam citādākas divreiz mazākas nekā šīs un, protams, ne tik košas.

Pēkšņi starp biezi noaugušajiem pauguriem kaut kas sakustējās un no vizbulīšu slēpņa izlīda sīks vīrelis ar dusmu krunkās sarauktu pieri. Caur dūrē sažņaugtajiem pirkstiem centās izlauzties koši violets gaismas stars.

-    Ahā, tad redz, kurš ir vainīgs! zēns nodomāja un pasveicināja vīreli. Citkārt Jancis būtu patiesi izbrīnīts par rūķim līdzīgo būtni, bet šobrīd nebija laika brīnīties. Dīvainais radījums par atbildi atbīdīja no pieres ceriņkrāsas micīti, no kuras laukā spraucās pinkaini mati, un nošņācās kā saniknots kaķis.

-     Paklau, atlaid gaismas staru! Jancis lūdzās. Mēs patiešām steidzamies!

-   Nu un tad? vīrelis atcirta un sažņaudza dūri vēl ciešāk. Paskat vien, kā esat izbradājuši manu pļavu! Kas jūs te saucis? Viņa acis zem biezajām uzacīm dusmās iedegās.

Vīrelis tik viegli vis padoties negrasījās, un Jancis izstāstīja par nolaupītajiem elfiem un dziestošo Vara­vīksni. Un tagad man jāseko gaismas staram, lai atrastu ceļu uz Dūmakas Valstību un izglābtu elfus, viņš pabeidza stāstu un cerīgi uzlūkoja joprojām sa­žņaugto vīreļa dūri.

Brīdi tās tvēriens mazliet atslāba, bet vīreļa seja joprojām palika nepatikā saviebta.

-   Man ļoti žēl, bet jums jāatrod cits ceļš! Viņš nogro­zīja galvu. Man jārūpējas par savu pļavu. Ik solis, ko sper tavs kleperis, atņem dzīvību manām vizbulītēm.

-     Pirmkārt, Ceriņš nav kleperis. Jancis juta, ka viņu pamazām pārņem svelošas dusmas. Otrkārt, ja Varavīksne nodzisīs, visas tavas puķes būs pagalam tā vai tā.