Varavīksnes ceļš

-   Kad dosimies ceļā? zēns apņēmīgi iejautājās.

-     Tiklīdz būsi gatavs. Ilgi gaidīt vairs nedrīkst. Ja Varavīksne nodzisīs, tad visam beigas. Nekas vairs nebūs glābjams, Zaļumiņš atbildēja.

-    Es esmu gatavs. Tikai… Jancis saminstinājās,

-  vectētiņš… Kas par viņu parūpēsies, kamēr būšu prom?

-    Par to neraizējies, elfs mierinoši pasmaidīja.

-   Otrpus Varavīksnei laiks rit pavisam citādi. Tur vari

kavēties dienām ilgi, bet, atgriežoties šeit, laiks gan­drīz ne par mata tiesu nebūs pavirzījies uz priekšu.

-  Tad aiziet! Jancis braši saslējās, strauji sakusti­not plaukstu, uz kuras joprojām stāvēja Zaļumiņš. Ma­zais elfs no negaidīti straujās kustības apkrita sēdus.

-    Ai, piedod! Jancis līgani pacēla plaukstu pie sejas un noskatījās, kā Zaļumiņš veikli uzlec kājās.

-    Viss kārtībā! Elfs atmeta ar roku un steigšus sakārtoja zaļo lakatiņu ap kaklu; no kritiena tas bija sagriezies šķībs. Tev laiks doties, manu zēn!

-   Man? Jancis pārvaicāja Bet… Vai tad tu ne­nāksi?

-   Es nedrīkstu atstāt Varavīksni, Zaļumiņš bēdīgi nogrozīja galvu. Tagad, kad esmu palicis viens, man tā jāuzrauga gan par sevi, gan par maniem sešiem nabaga brāļiem. Turklāt es drīkstu uzkavēties vien savā Zaļajā valstībā, pārējās ieeja man liegta.

- Tad man jāiet vienam? Es taču nezinu ceļu. Jancis saskuma. Viņš bija cerējis, ka zaļais elfs dosies kopā ar viņu uz Dūmakas valstību un abi kopā viņi ātri vien atsvabinās gūstek­ņus. Bet tagad… Viņš pat nezināja, uz kuru pusi doties. Dūša sašļuka papēžos.

-     Ceļu atradīsi itin viegli. Zaļumiņš norādīja uz mazo septiņkrāsu plankumiņu zēna plaukstā, kas ar spārna pieskārienu bija parādījies iepriekšējā dienā. Pavērs plaukstu uz augšu, un krāsas putekšņi norā­dīs pareizo virzienu. Kad iziesi caur visām septiņām elfu valstībām, itin viegli atradīsi Miglas Rausēja pili. Turklāt tu nemaz nebūsi viens, elfs centās uzmun­drināt zēnu Ceriņš dosies kopā ar tevi…

-Mans Ceriņš?! Bet…

Tas pats, Zaļumiņš viņu pārtrauca pusvārdā, ja vien tu, protams, nezini vēl kādu .baltu zirgu, kuram vārdā Ceriņš. Pamanījis, ka zēns noraidoši papurina galvu, elfs turpināja: Viņš ir straujākais zirgs, ko jebkad esmu redzējis šinī pasaulē. Ceriņa mugurā tu ātri vien nokļūsi Dūmakas Valstībā. Varavīksne palē­nām izdziest, un mums laika atlicis pavisam maz.

-    Bet Ceriņš taču ir pazudis! Jancis beidzot tika pie vārda.

-   Kādēļ tu domā, ka pazudis?

-    Tādēļ, ka viņa nekur nav! Zēns nogrozīja galvu par elfa neattapību.

-    Ak, cilvēk, cilvēk… Zaļumiņš, atdarinot Janci, tāpat nogrozīja galvu un iesmējās. Kā tu zini, ka nekur nav? Tu taču neesi visur bijis, lai viņu atrastu. Vai ne?

Jancis samulsis nezināja, ko atbildēt, tāpēc tikai paraustīja plecus. Protams, viņš visur nav bijis, un tas nemaz nav iespējams. Ja reiz Ceriņš ir prom un atpakaļ nenāk, tātad ir pazudis, un punkts. Savas domas zēns nolēma paturēt pie sevis, bet, uzmetis acis Zaļumiņam, pamanīja viņa viltīgo smaidu. Zēns bija pavisam piemirsis, ka elfs prot lasīt ikvienu viņa domu.

Neuztraucies vairs par Ceriņu! Tiklīdz tu būsi atpakaļ, viņš tevi gaidīs šeit.

Jancis jau pavēra muti, lai pajautātu, no kurie­nes atpakaļ, bet tūlīt pat prātā ienāca vectētiņš. Jancis gribēja atvadīties no viņa, pirms doties ceļā. Zēns klusēdams pamāja ar galvu un, saudzīgi nolaidis Zaļumiņu uz koši dzeltenas pienenes, steigšus devās mājās.

Elfa vārdi par Ceriņu Jancim bija atdevuši jau nedaudz saplakušo drosmi. Nu vismaz viņš zināja, ka ceļā nebūs jādodas vienam.

Jancis satvēra durvju rokturi un lēnām to nospieda. Durvju eņģes atveroties nodevīgi iečīkstējās, un zēns aizturēja elpu, baidoties, ka vectēvs no spalgās skaņas būs atmodies. Itin nemaz negribējās skaidrot, kurp viņš grasās doties. Ja nu vectēvs mēģinās viņu atrunāt no tālā un, iespējams, bīstamā ceļa? Mirkli pastāvējis, Jancis ieklausījās. No mājas nenāca ne skaņas.

Uz pirkstgaliem ieslīdējis vectēva istabā, viņš atvieg­loti nopūtās. Vecais vīrs joprojām gulēja saldā miegā.

Parasti veci cilvēki ceļas līdz ar pirmajiem gaiļiem un liekas gulēt, tiklīdz saule nozūd aiz apvāršņa, bet Janča vectēvs mīlēja nakts klusumu, kad visi guļ saldā miegā. Tad viņš sēdēja uz sliekšņa un Duksis, pienā­cis klāt, ielika galvu viņam klēpī. Tā viņi nepaguruši vēroja mirdzošo varavīksni, kura spožumā pārspēja bālo mēness vaigu.

Laikam tieši tādēļ vectēvam rītos patika ilgāk pagu­lēt, un tas nu Jancim bija ļoti pa prātam. Vismaz šoreiz.

Mirkli pavērojis sirmo vīru, kurš vēl joprojām saldi gulēja, Jancis viegli noskūpstīja viņa grumbaino pieri.

-   Ceru, ka nebūsi dusmīgs, vectētiņ, Jancis nočuk­stēja, Tu vēl pat nebūsi pamodies, kad es jau būšu atpakaļ. Redzēsi!

Tā šovasar bija jau otra noslēptā patiesība. Par meliem tos saukt gluži nevar. Viņš netika samelo­jis tikai noklusējis. Sirds mazliet sažņaudzās, jo nepateiktais spieda ne mazāk kā meli. Sirdsapziņas pārmetumiem neatlika pārāk daudz laika, jo tur, pie varavīksnes, viņu gaidīja atgriežamies Zaļumiņš un Ceriņš. Par elfa vārdiem, ka baltais zirgs viņu tiešām gaida, Jancim nebija ne mazāko šaubu.