Varavīksnes ceļš

Jancis nožāvājies pavēra plakstiņus, kuri nez kādēļ bija kļuvuši tik smagi.

-        Izmeklējos tevi pa malu malām un jau sāku satraukties. Vakars klāt, bet no tevis ne ziņas, ne minas.

Jancis neizpratnē paskatījās uz vectēvu. Vai viņš bija gulējis? Varbūt viss bija tikai sapnis un zaļā elfa nemaz nav? Izberzējis atlikušo miegu no acīm, viņš piecēlās sēdus un pameta skatienu uz varavīksni. Tā šķita mazliet blāvāka kā parasti. Vai varbūt tā tikai šķita…

Paraustījis plecus, Jancis sekoja vectēvam. Tuvojo­ties mājām, viņš vēlreiz atskatījās pār plecu un žēli nopūtās. Nu kāpēc ar viņu vienmēr tā notiek: tiklīdz atgadās kaut kas interesants, tas drīz vien nozūd kā nebijis.

Negribīgi paknibinājis siltās, kraukšķīgās pankū­kas ar meža zemeņu ievārījumu, kas viņam allažiņ tik ļoti garšojušas, Jancis drīz vien piecēlās no galda un, pateicis klusu "paldies", devās uz savu istabu. Ierušinājies gultas viducī un pārvilcis segu pāri galvai, viņš nepārstāja domāt par neparasto radījumu, ko bija sastapis vai varbūt tikai nosapņojis. Viegli uzpūtis dvašu uz plaukstas, zēns atcerējās, cik skaidri bija sajutis elfa spārna atvadu pieskārienu. Un Ceriņš… Kur gan šobrīd ir Ceriņš?

Pamazām miegs pārņēma kaistošās domas. Līdz ar pirmo mierīgi šņākuļojošo elpas vilcienu rūpju rieva pierē izlīdzinājās un uz lūpām parādījās tikko jaušams smaids. Varbūt vismaz sapnī Ceriņš būs atgriezies.

Vectēvs piegāja pie Janča gultas, klusi nopūtās un, sakārtojis segu, noglāstīja zēna gaišos matus.

Jancis, pagriezies uz sāniem, sajuta, ka pār seju pārskrien saules zaķēns. Kā ik rītu tas ieskrēja istabā līdz ar pirmajiem saules stariem un, draiski lēkājot pa Janča gultu, sveica ar jauna rīta iesākšanos.

Zēna acu plakstiņi, vēl miega pilni, negribīgi pavē­rās, un saules zaķēns, pēdējo reizi iespīdējis tieši acīs, nozuda. Plati nožāvājies, zēns nolaida kājas uz raup­jās priežu dēļu grīdas un piecēlies piegāja pie loga. Vēlreiz nožāvājies, viņš izstaipījās un pēkšņi sastinga. Allaž dzidri zilo debesu jumu citu pēc citas šķērsoja biezi baltas mākoņu gubas.

Tātad tas tomēr nebija sapnis, viņš drudžaini nodomāja. Atmiņā atausa saruna ar zaļo elfu, viņa at­vadu pieskāriens plaukstai. Pavērsis delnu uz augšu, Jancis to nopētīja un iepleta acis: tur, kur elfa spārns bija pieskāries, mirdzēja mazmazītiņa zīmīte, ne lie­lāka par kniepadatu. Pacēlis roku pret gaismu, Jancis skaidri saskatīja septiņas krāsas. Zaļais elfs uz atva­dām viņam saujā bija ielicis daļiņu no Varavīksnes.

Jancis vēlreiz paskatījās pa logu. Ja nu tā ir tais­nība? Un tā noteikti ir taisnība, par to viņš tagad bija drošs. Krāsas var pazust! Iedomājoties vien, ka pasaule zaudētu krāsas… Brrr! Diez vai pelēkas pie­nenes smaržotu tikpat saldi kā tagad, kad tās mirdz kā dzeltenas saulītes, izkaisītas pa pļavu. Vai bites nolaidīsies uz pelēkiem, izbalējušiem ziediem vākt saldu medu, kas ar mīkstu maizīti un pienu tik labi garšo? Un vai zemenes būs tikpat sulīgi gardas, ja vairs nebūs sarkanas un pat ne zaļas? Varbūt kopā ar krāsu pazudīs arī garša? Un bullēns? Vai viņš tāpat plūks zāli pilnām mutēm, ja tā vairs nebūs zaļa?

Uzmetis skatienu pelēkbaltajiem mākoņiem, kas draudīgi savilkās pār Varavīksnes ciema debesīm, Jancis, steigšus saģērbies, izlavījās pa durvīm un devās uz lielo pļavu.

Tuvojoties varavīksnei, viņa solis kļuva gausāks. Tā bija kļuvusi pavisam blāva. Koši mirdzēja tikai zaļā krāsa, bet arī tā palaikam noplaiksnīja, it kā draudot apdzist pavisam. Pat putni, kas līdz šim no saullēkta līdz pat vakara krēslai bija vīterojuši, tral­linājuši un čivinājuši, pēkšņi pieklusa, sajuzdami ko nelāgu.

-    Zaļumiņ, Jancis čukstus uzsauca, nonācis cieši līdzās Varavīksnei.

-   Zaļumiņ, kur tu esi? Tas esmu es, nāc ārā!

Tomēr elfs neatsaucās. Zēns sāka bažīties, vai

tikai nav atnācis par vēlu. Varbūt nešpetnais Miglas Rausējs pabijis te pirmais un Zaļumiņu sagūstījis tāpat kā pārējos sešus brāļus? Jancis neatlaidīgi sauca un sauca, līdz kakls iesāpējās. Kad šķita, ka Zaļumiņš vairs neatnāks, zēns pagriezās un, galvu nokāris, gra­sījās doties mājās.

Sveiks, Janci! pavisam negaidot aiz muguras atskanēja pazīstama kristāldzidra balstiņa, un zēnam gar vaigu garām aizlaidās mazais elfs.

-     Sveiks! Domāju, ka tevi vairs nekad nesatikšu, mazliet pārmetošā, bet priecīgā balsī Jancis atņēma sveicienu un pastiepa roku.

Zaļumiņš nolaidās uz tās un, sakļāvis spārnus, uzsmaidīja, zaļajām ačtelēm spoži iemirdzoties.

-      Tagad es viens pats uzraugu Varavīksni, viņš skumji nopūtās. Cenšos uzturēt to tikpat spilgtu, kāda tā bijusi līdz šim. Bet ilgi man tas neizdosies. Viņš nogrozīja galvu, zaļajām matu šķipsnām sparīgi noplīvojot.

-   Vienam nepietiek spēka.

-     Zaļumiņ, Jancis notupās uz ceļgala un ievilka elpu, tu neesi viens. Es tev palīdzēšu.

-      Tiešām? Zaļais elfs palēcās un sasita plauks­tas. Es zināju, ka tu piekritīsi, lai gan, atzīšos, sākumā mazliet šaubījos.

Jancis pasmaidīja. Nu viņš zināja pavisam droši, ka vēlas glābt nabaga elfus no Miglas Rausēja gūsta. Bailes bija pagaisušas.