Varavīksnes ceļš

Viņš sajutās neizsakāmi laimīgs kā jau cilvēks, kura sapnis beidzot piepildījies. Kaut vai uz īsu mir­kli, tomēr piepildījies.

Diena atkal paskrēja nemanot, un tāpat kā iepriek­šējā vakarā tiklīdz saule laidās uz rietu, baltais zirgs kā atvadoties piegrūda siltu purnu pie zēna pleca un negribīgi devās prom.

Pārnākot mājās, zēns vectēvam par zirgu neko neizstāstīja, jo baidījās, ka viņš sāks meklēt zirga saimnieku un baltkrēpja klaidoņa gaitas līdz ar to būs galā. Un arī paša sapnis izsapņots. Jancis jutās nelāgi, jo nācās noklusēt ikdienas gaitas un brīžiem pat mānīties: dodos uz ezeru pamakšķerēt vai uz mežu saēsties meža zemenes. Tomēr Jancis visu dienu pavadīja jaunā drauga sabiedrībā. Patiesību pateikt nebija dūšas.

Zirgs ieradās pļavā katru dienu, bet, iestājoties mij­krēslim, atkal nozuda. Par tā esamību neviens cits pat nenojauta. Jancis, vectētiņam par lielu brīnumu, nu bija kļuvis uzcītīgs gans bullēnam, ko ik rītu ar prieku izveda ganībās un pārveda mājās, tikai saulei rietot.

Jancis jauno draugu nosauca par Ceriņu. Kāpēc tieši par Ceriņu? Tādēļ, ka vectēvs izstāstīja: ikviens ceriņkrūma zieds, kam vairāk par četrām ziedlapi­ņām, varot piepildīt kādu sapni. Vajagot tikai tādu atrast un apēst, un kaut ko no visas sirds vēlēties; tad tas piepildīšoties. Jancis parasti vēlējās tikai vienu: protams, tas bija zirgs. Un ja nu tiešām daudzlapu ziediņi palīdz vēlēšanos piepildīt?

Tā nu baltkrēpis tika pie vārda Ceriņš un Jancis ieguva jaunu draugu. Citu draugu jau viņam šeit nebija, vien vectēvs. Ceriņa mugurā viņš varēja auļot pa pļavu tik ātri, ka vējš svilpoja gar ausīm. Tagad viņam bija pašam savs noslēpums. Par varavīksni un tās elfiem Jancis vairs nedomāja.

III NODAĻA Zaļais elfs jeb varavīksne briesmās

Kādu rītu Jancis kā parasti izveda bullēnu ganībās.

Šorīt vectēvs viņu bija nopētījis īpaši vērīgi. Tā viņš uz mazdēlu mēdza skatīties tikai tad, kad juta, ka sastrā­dātas palaidnības.

Šodien pat es pateikšu, Jancis mēģināja sev iegalvot. Tiklīdz pārnākšu mājās, goda vārds, izstās­tīšu. Un tad lai notiek kas notikdams.

Noslēpums, kas iesākumā bija licies tik salds, tagad ar katru dienu vairāk nospieda sirdi. Kļuva arvien grūtāk skatīties vectēvam acīs un noklusēt patiesību, kur viņš bijis un ko darījis.

Tomēr liktenis bija lēmis citādi. Kad zēns jau teju teju bija saņēmies izstāstīt par Ceriņu, kurš te ganījās, it kā pļava būtu tam vienīgās mājas un Jancis īste­nais saimnieks, zirgs piepeši nozuda. Tas neatnāca ne šajā dienā, ne arī nākamajā un pat ne aiznākamajā…

Nu vairs no vectēva nebija ko slēpt un arī ko stās­tīt ne. Jancis sajuta atvieglojumu, jo nu atkal varēja droši raudzīties vecajam vīram acīs, nebaidoties pie­sarkt un tikt pieķertam melos. Tomēr Jancis nezināja, kur dēties no satraukuma: kādēļ Ceriņš tik pēkšņi bija nozudis? Un ja nu ar to atgadījies kas ļauns? Atkal un atkal Jancis skrēja uz pļavu, cerot, ka zirgs atgriezī­sies, bet tas nenotika.

Tā pagāja vairākas satraukuma pilnas dienas.

-     Vai tikai tu neesi slims? vectētiņš kādu rītu nobažījies apsēdās uz mazdēla gultas un aptaustīja viņa pieri. Tā bija gluži vēsa. Kas ar tevi notiek, puisīt? Šovasar tu esi pavisam savāds. Varbūt tev te ir garlaicīgi un tu vēlies atgriezties pilsētā? Te tev pat draugu nav. Mūsu mazajā ciemā vieni vienīgi večuki…

-    Ar mani viss kārtībā, vectētiņ. Neuztraucies! Tu taču esi mans draugs, un man ar to pietiek. Turklāt man te patīk labāk nekā pilsētā, Jancis atbildēja, un tā bija tīra patiesība. Viņš patiešām labprātāk klejoja vienatnē pa mežu vai pļavu nekā, runājot mātes vār­diem, deldēja bikses uz akmeņiem.

Labāka drauga par vectētiņu Jancim nekad nebija bijis un diezin vai kādreiz būs. Vecais vīrs zināja neskaitāmus interesantus stāstus, un Jancis tajos varēja klausīties bez paguruma. Cik no tiem bija īsti un cik izdomāti, nebija svarīgi. Galvenais, ka tie šķita patiesi. Kaut vai stāsts par varavīksnes elfiem; vectēvs to bija izstāstījis dienā, kad viņš te ieradās. Jancis gandrīz bija noticējis, ka tādi patiešām eksistē un kā tāds mazs bērns pat bija devies tos meklēt.

Te patiešām bija jauka dzīve. Ja tik Ceriņš nebūtu pazudis…

-   Eh! viņš neviļus smagi nopūtās.

-    Tiešām viss ir kārtībā? vectēvs vēlreiz pārjau­tāja. Vai tu nemaz, nemaz nemānies?

-Tā ir, vectētiņi Kad es tev esmu melojis? Hm… Iešu labāk izvest bullēnu ganos. Šis tur īd visu rītu, Jancis nomurminājis piecēlās un, aši saģērbies, iz­skrēja laukā, pirms vectēvs bija paspējis uzdot vēl kādu āķīgu jautājumu.

-   Ēd nu, ko boli acis! Jancis, piesējis bullēnu ganī­bās, vieglītēm uzšāva pa tā cieto pieri.

Ragainis par atbildi ieīdējās un, asti novēcinājis, pil­nām mutēm ņēmās plūkt sulīgo zāli, it kā nebūtu ēdis veselu mūžību.