Varavīksnes ceļš

…Sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaišzila, zila, vio­leta… Visas krāsas viegli vizēja un mazliet virmoja gluži kā tvaika mutuļi no vectēva tējkannas, kad tanī vārījās tēja. Tikai tējkannas mutuļi smaržoja pēc liepziediem vai piparmētrām, bet varavīksne pēc saules. Ja kāds Jancim šobrīd pajautātu pēc kā smaržo saule, viņš gan nemācētu atbildēt. Varbūt pēc sasilušas koka mizas, varbūt pēc karstām pludmales smiltīm vai gluži vienkārši pēc vasaras. Jancis cītīgi nopētīja varavīksni, bet elfus saskatīt nespēja. Viņš piebāza degunu tik tuvu, ka acīs sāka ņirbēt visas septiņas krāsas, bet joprojām nekā. Zēns atkāpās pāris soļu un skatījās plati ieplestām acīm, baidoties tās piemiegt kaut uz brīdi. Ja nu elfi uzrodas tieši tad, kad viņš pamirkšķina acis? Lai arī kā viņš pūlējās gan samiedzot acis šaurā spraudziņā, gan atplēšot tik plaši, cik vien spēja, no elfiem joprojām nebija ne vēsts.

Jancis paraustīja plecus un vīlies devās mājās. Laikam šoreiz vectēvs būs viņu izjokojis. Šeit nebija nevienas pašas dzīvas dvēseles, ja neskaita kādu no­maldījušos dunduru, kurš, laikus nepamanīts, paguva sāpīgi iedzelt tieši vaigā. Jancis sapīcis aizgaiņāja uzmācīgo zumzētāju un, sabāzis rokas bikšu kabatās, nokāra galvu un devās atpakaļ uz māju pusi.

Ai! viņš pēkšņi izsaucās.

Tieši viņam priekšā nez no kurienes bija uzradies balts zirgs. Vēl pirms mirkļa viņš bija mērojis šo pašu ceļu, pat zāles stiebri vēl nebija paspējuši sacelties zēna atstātajās pēdās, bet nekādu zirgu viņš te pat tuvumā netika manījis. Un tagad tas viņa priekšā stāvēja kā nokritis no zila gaisa un, ausis saslējis, tramīgu skatienu vērās pretī. Viņa galvu rotāja pāris krāsainiem stikla gabaliņiem rotāti ādas iemaukti. Tādus Jancis līdz šim vēl nebija redzējis nevienam zirgam.

-     No kurienes tad tu te esi uzradies? Zēns, pieri saraucis, paraudzījās apkārt. Neviena cilvēka tuvumā nebija. Par to gan viņš nejutās visai pārsteigts. Drīzāk viņš brīnītos, ja kādu te ieraudzītu, jo te reti kurš mēdza iegriezties. Pat tuvākā kaimiņiene, vecā Dārta, viņus apciemoja tikai pāris reižu gadā. Un arī tad, ne jau sava prieka pēc, bet vajadzības spiesta. Viņai vie­nīgajai visā mazajā ciematiņā piederēja zirgs dābolaina ķēvīte un vectēvs bija vienīgais kalējs, kurš varēja apaut jaunās kurpēs, kā smēja vecā kaimiņiene, viņas prieku un acuraugu.

-      Kā tu te gadījies? viņš vēlreiz noprasīja un uzmanīgi tuvojās brašajam skaistulim.

-   Kur tad tavs saimnieks?

Baltais zirgs saslēja ausis un nobubināja zem degu­na, it kā kaut ko atbildot.

-   Tu taču man nekodīsi, vai ne? Jancis piesardzīgi pastiepa roku glāstam.

Zirgs, papurinājis galvu, nosprauslojās un piegrūda silto purnu Jancim pie rokas. Saules stars noslīdēja pār viņa ausīm un, tik tikko pieskāries stikla gaba­liņam iemauktos, lika tam iemirdzēties tik spoži, ka Jancis neviļus pagrieza galvu sāņus un pievēra acis.

-    Cik tu esi skaists, Jancis sajūsminājās, un zirgs piešķieba galvu, vērīgi noraugoties viņā neparasti zilām, gudrām acīm. Janča plauksta slīdēja pāri zirga kaklam, tad pārbrauca pāri skaustam un ieslīdēja kuplajās krēpēs. Tās bija zīdaini gludas un tikpat sniegbaltas kā spīdīgā spalva.

Skaistulis… tu taču esi īsts skaistulis, Jancis murmināja, bez mitas bužinādams un glāstīdams zīdainās krēpes, un zirgs, galvu pieliecis, baudīja pie­skārienus gluži kā runcis, kad tam pakasa aiz auss.

Zēnam vienmēr bija patikuši zirgi, bet pilsētā, kur viņš dzīvoja mazā divistabu dzīvoklītī, viņi nevarēja atļauties lielāku dzīvnieku par kāmīti vai labākajā gadījumā jūrascūciņu. Pat kaķim tur vieta neat­rastos. Zirgs bija un palika klusībā neizsapņots sap­nis… Tiesa gan, vecāki pagājušajā dzimšanas dienā viņam uzdāvināja abonementu uz jāšanas nodarbī­bām. Tomēr dažas stundas nedēļā, ko viņš pavadīja stallī, nespēja remdēt alkas pašam pēc sava zirga. Vecāki par to pat dzirdēt negribēja. Pirmkārt, pēc tēva domām, zirgs maksā bargu naudu. Otrkārt, Jancis laukos dzīvo tikai vasarā, un tas nozīmē, ka pārējo laiku viņam zirgs vienalga paliktu nesasniedzams. Treškārt, un tas Jancim likās pats nepārliecinošākais arguments pietiekot ar izjādēm divreiz nedēļā. Tādēļ jau esot uzdāvināts abonements. Diez ko tētis teiktu, ja viņam pašam automašīnas vietā dāvinātu, piemēram, abonementu vai atlaižu karti kādā auto­nomā? Ha!