Viņpus durvīm

Petrovs sajuta, kā aizslīd dzīve. Viņš bija no tiem, iespējams, laimīgajiem, bet, iespējams, nelaimīgajiem cilvēkiem, kuru vajadzības ir mazas, kuri ātri sasniedz iecerēto un turpmāk jau domā nevis par savām, bet gan par to cilvēku interesēm, ar kuriem vai kuru dēļ viņi strādā. Darbā Petrovu neinteresēja tās perspektīvas, kas tur atklājās, bet gan darba norise, process: tā dažkārt spēlē ne laimesta, bet dēļ pašas spēles. Tagad, pabeidzis uzdevumu, viņš pēkšņi sajuta, ka izzūd viņa dzīves pēdējais balsts, jo priekšpēdējo viņš bija zaudējis jau pirms tam, — tā bija sieva, kura pašlaik droši vien nebija vairs viņa, bet jau cita sieva, un Petrovam par to bija smagi domāt.

Vieglāka nekā citiem viņam šķita doma par nāvi. Viņš te bija gados vecākais, un likās dabiski, ka viņš arī nomirs ātrāk par citiem. Bet inspektors zināja, ka nekad nespēs pats pārtraukt savu dzīvi: viņa morāle bija citāda.

Cigaretes izbeidzās. Tas bija slikti. Viss bija slikti, lai

kur arī pavērstos.

*

—; Kaptein, ; — administrators teica nogurušā balsī. ■— Vai brīnumi mēdz būt?

—■ Vispirms jānoskaidro, — uzmanīgi atbildēja Ustjugs, — kas ir brīnums.

— Tas ir tas, kas mums palīdzēs izdzīvot. Palikt cilvēkiem. Sabiedrībai. Es atcēlu jūsu aizliegumu. Bet bez rezultātiem. Brīnums nenotika. Arī ar jums. Bet jūs taču..;

Kapteinis sausi noklepojās. Sev viņš nebija atcēlis aizliegumu.

i —• Es domāju, ka mēs šo jautājumu nesāksim apspriest.

r-rš Atvainojiet. Bet vienalga. Dzīves mērķis. Kur tas ir?.

Mēs esam izsviesti šeit. Vai tas nozīmē, ka mēs esam apsteiguši Zemi? Vai atpalikuši no tās? Kur attiecībā uz Zemes mērķiem meklēt mūsējo — pagātnē vai nākotnē? Mūsu mērķis nevar būt tāds pats kā uz Zemes: tur ir cita dzīve. Bet no Zemes pieredzes nedrīkst pilnībā atteikties. Kas mums ir jāatrod?

Viņi sēdēja centrālajā postenī, kur neviena vairāk nebija un varēja atklāti runāt.

—    Es nezinu, — sacīja kapteinis. — Esmu radis sasniegt mērķus, strādājot ar stipriem cilvēkiem. Bet šeit…

—    Nav stipro un vājo cilvēku. Tādus viņus padara mērķa trūkums vai tā lielums, uzticības pakāpe tam. -.. Tieši tas, kā mums nav. Kas ir mūsu spēkos? Tāpēc nākas domāt par brīnumu.

—    Brīnums.t; — kapteinis nomurmināja. ; — Tas ir, piemēram, kad jums draud droša bojāeja, bet jūs tomēr izglābjaties.

—    Fiziskā nāve? Tas šeit ir vienīgais, liekas, kas mums nedraud.

—    Nu, es nezinu, •— kapteinis novilka. — Kuģī valda līdzsvars. Pietiek iziet no ierindas vitāli svarīgam mezglam vai, teiksim, korpusa dehermetizācija. v -.■

—   Vai ar tik vareniem sintezatoriem ir jābaidās no bojājumiem? ^

—    Sintezatori laiku pa laikam jāaptur profilaktikai. Puse stāv, otra puse pirmajai izgatavo detaļas. Protams, var būt dažādi bojājumi. Piemēram, mums ir vāja apšuve priekšgalā… Zināt, es dažkārt domāju: kaut kāds ārkārtējs notikums mūs visus būtu sapurinājis, kā nākas.

Pa durvīm ielūkojās Rudiks.

—    Kaptein, — viņš teica. —Mašīna ir gatava dot atbildi.

—    Hm, — noņurdēja administrators. — Sapurināt, jūs sakāt?

Viņi izgāja blakustelpā, un administrators steidzīgi noliecās pār plato lentu, kas līda no spraugas. Tur tika iespiesti skaitļotāja secinājumi, jau pārtulkoti cilvēku valodā.

Karskis izlasīja.

Atbilde bija noliedzoša. Sabiedrība — sīkā, noslēgtā «Vaļa» sabiedrība — ir nolemta bojāejai.

Skaitļotāja spriedums: šajos apstākļos cilvēkiem jāmirst.

Cik lielisks veidojums bija valsts! Pasaules vēsturē līdzīgu neatrast. Ne velti Narevs visu mūžu bija tiecies pēc varas: viņš sajuta, zināja, ka var visu organizēt tā kā neviens cits. Tiesa, teritorija bija neliela, bet, ja padomā, — vai tad Sparta un citas sengrieķu pilsētas bija lielas? Tās iegājušas vēsturē, ne jau pateicoties lielumam, bet tāpēc, ka tām bija precīza organizācija. Taču lielāku, precizitāti kā pašlaik Narevs nekur nav sastapis.

Viņam uzreiz neienāca prātā, ka ar to var nodarboties. Pēc izraidīšanas viņš sākumā visu laiku gaidīja, ka atnāks Mila. Toreiz viņa bija gandrīz vai to apsolījusi — ar skatienu. Bet dienas gāja, Mila nenāca, un, garlaicības mākts, Narevs sāka nodarboties ar valsts projektiem, bet pēc tam. aizrāvās ar tiem.

Pašlaik ceļotājs komplektēja Slepeno Padomi. Tai bija jāsastāv no divpadsmit cilvēkiem, un desmit jau bija izraudzīti. Armija bija gatava — to Narevs izveidoja vispirms, un blakustilpnē, septītajā, tagad valdīja īsta militāra kārtība. Narevs bieži gāja turp, lai rastu dvēseles mieru: skaidro komandu un reglamentēto darbību pasaulē bija vieglāk elpot. Droši vien viņš bija par vēlu piedzimis, tur tā nelaime.