Viņpus durvīm

Tagad viņš nolika testeru, ar ko bija pārbaudījis vienpadsmitā padomes locekļa loģiskās ķēdes, un ar baudu izstiepās. Flīgeļadjutants stāvēja soli sāņus, gatavs pakalpot. Narevs pasmaidīja un pat piemiedza tam ar aci, uz to adjutants nekādi nereaģēja. Tad Narevs palūkojās uz robotu. Tiesa, tos vairs neizdosies kārtīgi atjaunot. Refleksi nekur neder. Bet ne jau Slepenā Padome pārvaldīs valsti! Nareva izdomātā sistēma tāpēc bija lieliska, ka varēja bez traucējumiem darboties neatkarīgi no katifi atsevišķa robota īpašībām. Vēl vairāk —1 tiem bija periodiski jāmainās savos posteņos.

Viņš ilgi lauzīja galvu par radītās valsts uzdevumiem un jēgu. Robotiem nebija jārada materiālas vērtības, lai gan viena no pirmajām domām, kas Narevam radās, bija ideja par bezgalīgu slēgtu ražošanas ciklu, kad viena iedzīvotāju daļa demontētu to, ko otra samontējusi, un detaļas atkal laistu pa apli. Šajā kombinācijā bija savs skaistums, bet Narevam tā likās pārāk primitīva.

Un tomēr Narevs atrada izeju: nav nepieciešams ražot reālu produkciju, ja ir iespēja aprobežoties ar tās simboliem — skaitļiem un grafikiem. Jo galu galā jebkurš vadības aparāts vienmēr redz un novērtē produkciju tikai tādā veidā. Lai skaitļu un grafiku ražošanā būtu aizņemti visi iedzīvotāji, procesu nācās sadalīt vairākās pakāpēs. Lielākā iedzīvotāju daļa izpildīja visvienkāršāko darbu, pēc tam nodeva datus augstāk, tur tika izdarīts pirmais vispārinājums un korekcija, nākamajā pakāpē — noapaļošana, bet vēl augstāk dokumenti beidzot ieguva savu galīgo izskatu. Lai šīs sabiedrības dzīvi pielīdzinātu cilvēku dzīvei, Narevs nolēma ievest — ierobežotu, protams, — nejaušības faktoru: viņš kaut cik atjaunoja skaitļotāju, tas divreiz diennaktī izdeva vienu vai divus nejaušus skaitļus, un norādītajā dienā no sešdesmit robotiem tie, kas bija apzīmēti ar šiem numuriem, nestrādāja, tāpēc pārējiem nācās mainīt savu rīcību, lai uzziņas un grafiki bez kavējumiem tiktu piegādāti un atspoguļotu iedomāto īstenību. Tādā veidā arī tika sasniegtas tās nenozīmīgās stabilitātes svārstības, kuras Nareva iztēlē bija raksturīgas pat ideālai valstij.

Jā, lūk, kas bija iznācis no Jeremejeva futbolistiem, bet šī spēle, protams, šķita daudz interesantāka r— kā šahs, kuru, lai cik tas savādi, uz «Vaļa» nespēlēja, tāpēc ka šai spēlei ir vajadzīgs dvēseles miers, un tieši tā te trūka…

Narevs lēni iegāja otrajā tilpnē. Adjutants sekoja viņam kā piesiets, un viņi nepaguva ieiet, kā robots aiz sava priekšnieka pleca jau nokomandēja.

Sākumā Narevs vispār nebija domājis radīt armiju. Neviens neapdraudēja viņa valsts teritoriju, paplašināt to nebija vajadzības, tā ka bruņotie spēki arī it kā nebija nepieciešami. Tad viņam ienāca prātā, ka bez armijas viņš nevarēs radīt ideālu valsti.

Lai valsts kļūtu ideāla, tai vajadzēja likt pilnveidoties, bet šim nolūkam jāorganizē konkurence. Tātad bija nepieciešamas divas valstis, nevis viena, bet divu valstu eksistence radīja iespēju bruņotām sadursmēm. Otru valsti Narevs nolēma radīt pēc citas shēmas, tāpēc karš bija gandrīz neizbēgams. Lai gan karot Narevs gatavojās tikai ūz papīra, armijām bija jābūt reālām, citādi zuda visa jēga.

Vispirms Narevs domāja apstiprināt sevi par pirmās valsts valdnieku. Bet tādā gadījumā otra vairs nepakļāvās viņa kontrolei, un ar to viņš nebija mierā. Izeja atradās ātri: viņš nevaldīs ne pār vienu no valstīm, bet izsludinās sevi par dievu un ieprogrammēs robotiem sevis pielūgsmi. Tāpēc vajadzēja uzrakstīt kaut ko līdzīgu senajiem evaņģēlijiem jeb korānam, protams, vienkāršāk, robotu intelektaiīmenī, un tajā paredzēt, ka dzīvais dievs ar laiku aizies, izzudīs, bet nepārstās būt dievs un atstās iespaidu uz tautu un valstu dzīvi. Tik eleganti Narevs sev nodrošināja nemirstību. Nemirstība, protams, ir vērtīga, un, to izdomājis, Narevs saprata, ka ir labi darījis.