Viņpus durvīm

Mila pati neievēroja, kā tas bija noticisī reiz vakarā, kā pariasti, sēdēdama savā kajītē, viņa, paklausīdama pēkšņai, nepārvaramai iegribai, nolaidās uz paklāja un sāka pa to rāpot, ar kreiso roku'stumjot grima kārbiņu, it kā tā būtu rotaļlieta, bet viņa pati piepeši būtu pārvērtusies bērnā un spēlējas uz grīdas. Tā nebija personības dubultošanās:' no viņas nekas nebija palicis pāri, bija tikai puisītis Juris, kurš noņemas uz paklāja savā pasaulē, kur katra lieta varēja pārvērsties jebkurā citā priekšmetā — vajadzēja tikai gribēt. Atdarinādams robotus, Juris dūca un tarkšķēja, pēc tam tas viņu vairs neinteresēja un viņš elsdams un apdauzīdamies palīda zem galda un nikni ierūcās. Tagad viņš bija tīģeris no grāmatiņas, kuru tam vakar izlasīja priekšā. Viņš rūca tāpēc, ka visapkārt bija pieaugušie, arī istabas iekārtojums nemaz neatgādināja «Vaļa» kajīti. Pieaugušie skatījās uz viņu, smaidīja un kaut ko runāja — «neapdauzi galviņu» vai ko citu, bet viņš atbildes vietā rūca un draudēja, ka metīsies tiem virsū, sakodīs — pieaugušie baidījās… Pēc tam tas viss uzreiz izbeidzās: sieviete piecēlās no grīdas, izbrīnā apskatīja plaukstas, pārvilka ar tām pār ceļiem — tie sūrstēja —tad viņa apsēdās uz dīvāna un ilgi sēdēja pieklususi. Jurim tagad jau lasa priekšā grāmatiņas; kad viņa aizlidoja, viņš vēl bija par mazu. Tātad ne jau atmiņas viņā bija pēkšņi ņēmušas virsroku, bet kaut kas cits, viņa patiešām šīs minūtes bija Jurītis. Viņa to skaidri zināja un zināja arī, ka nevienam par notikušo nestāstīs: viņai bija nojausma, ka viņa tiek uzskatīta par slimu, lai gan viņa viegli padodas acumirkļa iegribām un domām. Viņa to noklusēs, un var gadīties, ka viņai vēl kādreiz izdodas pabūt par Ju- rīti, un viņa zinās, ka tas ir dzīvs un vesels. Bet, kamēr viņa bija Jurītis, viņš māti nebija atcerējies ne reizi, —- bērni ātri aizmirst, — droši vien tā ir vajadzīgs laimei.

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Tā «Vaļa» laimīgā pasaule bija kļuvusi līdzīga biljarda galdam, uz kura pusotra desmita bumbu neveido vienu veselumu, bet sadūrušās aizripo katra uz savu pusi un turpina eksistēt pašas par sevi. Kad iekaucās sirēnas un uzliesmoja tablo, vieni gulēja, otri slinki kaut ko gremoja, trešie nomodā sapņoja, nemanīdami, kā paiet stundas. Sirēnu kaukšana ikvienu piespieda ieklausīties, bet nesabojāja noskaņu, tā likās pat tīkama un izraisīja jautrību — kā viss šai pasaulē. Taču šie signāli vēstīja par nelaimi, kurā cilvēkiem draudēja bojāeja.

Kapteinis Ustjugs atjēdzās pirmais. Viņš juta, ka viņam trūkst gaisa. Krūtis cilājās "biežāk, bet aizvien grūtāk bija ievilkt elpu. Kapteiņa apziņā doma par nelaimi cīnījās ar miera un jautrības noskaņu, kura pēdējās dienās bija ierasta; cīņa bija grūta, un nav zināms, kas tajā uzvarētu, ja kajītē, kur kapteinis pašlaik dejoja, pūlēdamies ieturēt sirēnu kaucienu ritmu, neielauztos inženieris Rudiks.

—    Kaptein! Kaptein, avārija! Dehermetizācija! Tā ir bojāeja, kapteini Atjēdzies, jāmodina cilvēki…

Ustjugs paspēra divus dejojošus soļus uz priekšu, vienu uz sāniem.

—    Gaisa maz… — viņš nomurmināja. — Smiekli vien nāk. Lai sintezatori palielina …

—    Vai esi aizmirsis — sintezatori profilaksē! Mēs ejam bojā, kaptein …

Ustjugs apstājās un brīdi stāvēja aizvērtām acīm, šūpodamies, gatavs vai nu turpināt deju, vai arī nokrist uz grīdas un aizmigt, — viņa sejā nepārtraukti mainījās krāsa, mute savilkās grimasē. Pēc tam viņš atvēra acis, pieskārās ar plaukstu pierei.

—    Velns, kā sāp… Ejam, izmetīsim visus no kajītēm. Kas tad ir noticis?

—    Dehermetizācija …

—    A, velns! Es par ko citu. Kas noticis ar mums?

Viņi izsvieda cilvēkus no 'kajītēm, vienalga, vai tie bija apģērbti, vai arī pidžamās un halātos. Viņi bija rupji — kapteinis un inženieris. Beidzot notikušais aizgāja līdz pārējo apziņai — palīdzēja sāpes — un izsauca neizpratni, trauksmi, bailes. Sirēnu rēkoņa tagad šausmināja. Katrs redzēja bailes pārējo acīs un baidījās vēl vairāk. Tā vēl nebija apziņa, bet miglaina, instinktīva briesmu sajūta.

Beidzot visi bija salonā — un kapteinis pārlaida tiem skatienu. Drausmīgi sāpēja galva. Kā pēc neapvaldītas vairāku dienu uzdzīves.

—    Uzmanību! — viņš iekliedzās. Tieši iekliedzās, baidīdamies, ka normāla balss nenokļūs līdz pārējo apziņai. — Trauksme! Kuģis iet bojā! Ekipāža ar saviem spēkiem netiek galā! Visi uz klāja!

Liekas — cilvēki kaut ko sāka apjēgt, varbūt bailes, kuras izraisīja arī šeit jūtamais gaisa trūkums, piespieda tos ieklausīties kapteiņa balss trauksmainajā intonācijā, kaut arī tie varbūt nesaprata viņa vārdu jēgu.

Karskis, cīnīdamies pēc gaisa ar atvērtu muti un nikni masēdams pakausi, nomurmināja:

—    Neko nesaprotu… Vienalga. Mēs esam gatavi. Komandējiet mūs, kaptein!

—    Jūs, administrator, un sievietes —; pie sintezatoriem, izpildīsiet stūrmaņa rīkojumus: jāiedarbina vismaz viena sekcija. Vīrieši — inženiera rīcībā observatorijā. Es arī būšu tur. Ātrāk!

Kapteinis pēdējais pameta salonu. Sirēnas tagad klusēja, inženieris tās bija izslēdzis, tablo turpināja mirgot.