Viņpus durvīm

Pēc tam inženieris Rudiks sāka rādīt trikus. Arī tie bija vienkārši un neprofesionāli, no populāriem žurnāliem, bet laikam neko vairāk arī nevajadzēja: te bija saviesīgs vakars, nevis mākslas festivāls. Aktrise to sajuta uzreiz un, sākusi dziedāt, darīja to kā jau mājās — vienkārši un bez skaļuma. Lugovojs atnesa elektroģitāru un pavadīja viņu, bet pēc tam dziedāja arī pats meksikāņu, havajiešu, marsiešu dziesmas, skumjas un garas. Izrādījās, ka viņam ir patīkama balss un muzikāla dzirde. Pēc viņa pielēca kājās Jeremejevs, noreibis vairāk par citiem, bet pašlaik neviens tādam sīkumam nepievērsa uzmanību. Viņš atnesa bumbu un sāka rādīt, ko var izdarīt ar vienkāršu piepūstu pūsli, ar kājām, krūtīm un galvu. Viņš bija laimīgs — cilvēki atkal skatījās uz viņu, aplaudēja un dzīvoja līdzi viņa mākslai. Tiesa, bija pašauri, bet viņš varēja vienā kvadrātmetrā apspēlēt trīs pretiniekus —; un apspēlēja, vīrieši nikni pretojās, bet viņš jau iepriekš norādīja, kur nokļūs ar bumbu, starp kādiem krēsliem izies, pretinieki nostājās gandrīz kā siena, bet Jeremejevs gāja tieši viņiem virsū un beidzamajā brīdī izdarīja virkni netveramu kustību ne tikai ar kājām — kustējās rokas, ķermenis, acis —, un cilvēks pret savu gribu spēra soli, lai pārtvertu bumbu, bet Jeremejevs kopā ar to izgāja caur radušos spraugu, pamanoties pretinieku pat nepagrūst un neatlaist bumbu tālāk par divdesmit centimetriem no kājas… Pēc tam futbols beidzās, un pēkšņi visi sajuta, ka 4r noguruši līdz nāvei un laiks gulēt.

Pirms šķiršanās viņi vienojās, ka rīt sapulcēsies tieši tāpat — lai pasēdētu, parunātu, pasmietos. Un visi aizmiga ar domu par rītdienas pusdienām un ar vēlēšanos tās ātrāk sagaidīt.

Administrators aizmiga pēdējais. Viņš vēl ilgi sēdēja salonā, sastādot gaidāmo svētku sarakstu: vakarā Karskis bija pamanījies uzzināt, kurā datumā katram ir dzimšanas diena. Svētku izrādījās daudz. Rīt varēja sagatavot dāvanas, sarīkot loteriju, spēles, sacensības — daudz ko varēja izdomāt, ja vien palauzīja galvu.

Tad viņam radās vajadzība kaut ko pavaicāt Verai. Viņš izgāja. Lifta priekštelpā viņš satika divus robotus. Tie aizdimdināja garām, nekādi neizrādīdami, ka pamanījuši cilvēku. Karskis padomāja un atcerējās, ka beidzamajā laikā roboti bieži staigā pa kuģi, cilvēki tiem nepievērsa uzmanību, un nekādas neērtības roboti neradīja. Taču pašlaik viņam nez kāpēc bija netīkami skatīties uz šīm ierīcēm, kuras izturējās gandrīz kā cilvēki un kurām tai pašā laikā bija sveši cilvēciski pārdzīvojumi.

Administrators ilgi skatījās tiem pakaļ, bet roboti vienaldzīgi slāja pa gaiteni. Viņi neatskanījās, bet Karskis zināja, ka pēdējais robots to redz, fiksē savā pakauša objektīvā. «Top-top, top-top. Nākotnes ritms,» piepeši nodomāja Karskis. «Top-top, top-top…»

*

Varbūt tā ari vajadzēja, vakar viņa bija formā, izskatījās pievilcīga, viņai bija laba balss, viss izdevās ļoti labi. Eet diez vai bija vērts ļauties kārdinājumam, tāpēc ka viss bija noticis pēc katastrofas — un katastrofa nebijā notikusi velti.

Nē, tā nevarēja notikt tikai tāpat vien. Ne velti nelaime norāva plīvuru sejai tieši pēc tam, kad viņa, Inna, bija nonākusi pie domas par dievu, bet nebija novedusi nodomāto līdz galam. Vispirms dievs bija viņiem uzskatāmi parādījis, ka ir mūžīgā svētlaime: viņi bija jutušies tik brīnišķīgi… Bet pēc tam atgādinājis viņai, tieši viņai, ka šī svētlaime tiek dāvāta ne velti; ka viņa ir izdarījusi pārkāpumu, noslēpjot no pārējiem savu atklāsmi (tieši atklāsmi, tas bija precīzs vārds, un viņa, to atradusi, nopriecājās), kas nebija domāta viņai vienai, bet arī visiem pārējiem.

Tagad viņai bija zināmi cēloņi, kāpēc ar viņiem bija notikusi nelaime. 'Cilvēki uz Zemes bija pārlieku aizrāvušies ar sevi, nolēmuši, ka visu, kas vien ir pasaulē, viņi pakļāvuši sev. Taču pasaulē pār visu bija dievs, bet to cilvēki bija aizmirsuši. Dievs ilgi neizrādīja niknuma pazīmes. Var jau būt, ka izrādīja, taču cilvēki uzskatīja par labāku atrast tam citu izskaidrojumu: arī iepriekš gadījās gan uz Zemes, gan kosmosā un uz planētām kaut kādas avārijas, katastrofas, gāja bojā pat cilvēki, bet vienmēr atrada kaut kādus iemeslus vai nu tehnikas nepilnībā, vai aizrāvušos cilvēku pārliecīgā riskā, un nesaskatīja, ka aiz tā stāvēja dievs. Bet, ja nebūtu viņa gribas, tad neviens taču neriskētu — tas bija pilnīgi skaidrs! Un tagad dievs izdarīja vēl vienu mēģinājumu modināt cilvēkos patieso ticību un šoreiz par saucēju bija izvēlējies viņu. Bet viņa to uzreiz nebija noskārtusi, lai gan viss bija skaidrs jau no sākuma: nelaime notika nevis ar kaut kādu kuģi, bet ar to, uz kura atradās administrators — Zemei nepieciešams cilvēks, uz ši kuģa izrādījās arī viņa, kas bija spējīga aptvert dievišķo atklāsmi. Tagad arī pārējiem bija jābūt gataviem tās izpratnei! Izprast vismaz to, ka šeit, kur viņi pašlaik atrodas, saimnieki bija nevis viņi (paši nevarēja pat iziet ārā), bet kāds, kam piederēja viss izplatījums, kas tur jutās tikpat dabiski kā viņi uz kuģa. Tas bija dievs, un «Vaļa» cilvēkiem tas bija jāatzīst.