Viņpus durvīm

Inna jau sen bija centusies to iztēloties un ar laiku arī ieraudzīja: protams, viņš bija līdzīgs cilvēkam — liela auguma, stalts, gaišmatains,.. Tikai viņa viena zināja, kāds viņš izskatās, citi diez vai varēja to iztēloties, bet tas nozīmēja, ka galvenie te tagad bija nevis administrators un kapteinis, bet gan viņa un tas, ko viņa nesa sevī. Viņai bija jāizteic dieva griba, un viņa to izdarīs, kad visi sapulcēsies. Inna ilgi domāja, kā un ar kādiem vārdiem to pateiks, un juta tuvojamies to stāvokli, kādā viņa dzīvoja uz skatuves savās visveiksmīgākajās, satraucošajās dienās. Taču šodien būs nevis loma, bet kaut kas daudz nopietnāks,

*

Gaisa noplūdes vairs nebija, liekas, remonts paveikts godam, tomēr, uzsākot apgaitu, kapteinis vispirms devās augšup. Ienācis observatorijā, viņš neviļus apstājās. Parasti tukšā telpa pašlaik bija ļaužu pilna. Te bija gandrīz visi pasažieri un arī stūrmanis.

Nē, viņi nelūkojās tukšumā aiz borta. Viņi vispār, nesarunājās. Cilvēki sēdēja, stāvēja vai klaiņoja pa apaļo telpu, un ikviena skatiens brīdi pa brīdim pacēlās augšup — uz lūku, kas veda uz^kuģa priekšgalu, kur vakar bija notikusi avārija.

Sākumā Ustjugs tos pārprata. Viņš teica:'

—    Neuztraucieties. Sametinājām uz goda.

Viņš uzreiz aptvēra, ka kļūdījies. Neviens neizrādīja atvieglojumu, bet Mila pat nopūtās. Petrovs nomurmināja:

—    Jā… Ko tu padarīsi. Nu, laiks pusdienot.

Viņi lēnām virzījās uz izeju. Kad beidzamais bija izgājis, kapteinis pašūpoja galvu. Tikai tagad viņš bija sapratis: viņiem vispār nebija bail, bet viņus pievilka vieta, kur vakar visi bija izjutuši, ka ir nepieciešami, noderīgi — patiesu laimes sajūtu.

Visi centās, cik spēka, bet vakardienas atraisītību, mīlestību un jautrību sasniegt neizdevās. Neizdevās tieši tāpēc, ka cilvēki gribēja un centās visu darīt kā vakar, tas grūti paveicams pēc iepriekšēja nodoma.

Arēji viss bija tāpat: vīns, anekdotes un dziesmas ģitāras pavadījumā. Bet, kad bija izstāstīta kārtējā anekdote un nodziedāta kārtējā dziesma, stāstītājs vai dziedātājs neviļus nolaida galvu, lai nebūtu jāsaskatās ar pārējiem, yn izjuta tāda cilvēka atvieglojumu, kurš ir izpildījis netīkamu, bet neizbēgamu pienākumu.

Beidzot pienāca Innas kārta, un daudzi palūkojās viņā ar cerībām. Viņa šodien izskatījās kaut kā neparasti, turklāt viņas profesionālismam, kāda nebija citiem, vajadzēja kompensēt patiesīguma trūkumu.

Aktrise piecēlās un mirkli klusēja, pārlaižot skatienu klātesošajiem. Šodien viņa bija ļoti skaista. Lugovojs piesita akordu un jautājoši paskatījās viņā, bet Inna noliedzoši pakratīja galvu. Viņa teica:

—    Mani dārgie! Māsas un brāļi!

Tas bija negaidīti un neviļus lika ieklausīties.

—    Vai tad var arī turpmāk neredzēt? Vai drīkst klusēt un neatzīt? Vai ir iespējams arī turpmāk uzskatīt sevi par stāvokļa saimniekiem un neatzīt pār sevi citas — augstākās būtnes varu? No kurienes un kāpēc šis muļķīgais lepnums, šīs pretenzijas uz visvarenību, kādas mums nav un nevar būt? Vai tad ar mums notikušais neliecina, ka mēs esam tikai figūriņas augstākās būtnes rokās, kura rīkojas ar mums pēc savas patikas, piespiežot kalpot augstajiem mērķiem? …

—    Inna, — Karskis viņu pārtrauca. — No kuras lugas šis monologs?

—    Tas nav monologs. To runāt man pavēlēja viņš.

•— Kas — viņš?

—    Dievs.

Karskis nopūtās.

—    Vai jūs to nopietni?

—    Vai tad neredzat?

—    Labi, — administrators drūmi sacīja. — Lai būtu nopietni. Kā jūs nesaprotat, ka tas ir strupceļš?

—   Nē. Tikai tur ir dzīves mērķis. Ko jus varat mums ieteikt? Ne jau velti viņš tā iekārtojis!

Tas ir zemiski? patiesa mērķa vietā dot surogātu!

—Tas nav surogāts! Mēs visi alkstam vienu —: atpestīšanu no mūsu pašreizējā likteņa! Bet jūs nekādi nevarat palīdzēt. Taču dievs… Tagad nekas vairs nav atkarīgs no jūsu domu precizitātes un to realizācijas. Loģika ir mirusi. Tikai ticība var dzīvot.

—    Nevar atgriezties pie mirušām idejām. Jūsējā jau sen apbedīta. ^

Inna pasmaidīja. Viņa bija gatavojusies šai sarunai, gatavojusies strīdam ar tiem, kas šaubīsies, izmantojot viņu pašu valodu. Tas bija grūti, galva plīsa vai pušu, kad Inna pūlējās uzreiz izprast lietas, kuru izpratnei vajadzīgi gadi. Bet dievs palīdzēja. Ne velti viņa bija aktrise, un, ja bija izpratusi mazliet, tad varēja notēlot cilvēku, kurš ir izpratis daudz ko.

—    Jūsu vārdi mani neaizskar. Kas ir miris? Ideja par baltbārdaino vecīti, kurš sēž uz mākoņa? Katrs var iedomāties dievu tā, kā vēlas. Jebkurš priekšstats par dievu ir tikai simbols — tāpat kā lodīte, ap kuru riņķo citas — mazākas lodītes, arī nav atoma attēlojums, tikai nosacīta zīme. Iztēloties dieva patieso izskatu nav vieglāk, kā iztēloties daļiņu, kurai tai pašā laikā ir viļņa īpašības. Bet tā taču ir jūsu zinātne!

—    Inna, jūs esat erudīta! — novilka Karačarovs.

—    Ja es ticu tam, ka pasauli dievs radījis tādu, kādu es iztēlojos, tad tas ir tikai arguments, lai labāk izprastu šīs pasaules iekārtojumu. Jo katras lietas radītāja raksturs izpaužas pašā lietā, vai ne, doktor?