Viņpus durvīm

—           Jūs taču nedomājat noliegt, — inspektors teica, — ka šis notikums noveda pie zināmiem pozitīviem rezultātiem, lai arī uz īsu laiku.

—    Un tad?

—          Tādus rezultātus pietiekami gudrs cilvēks būtu varējis iepriekš paredzēt.

—    Kuru jūs turat aizdomās?

—    O, tieši nevienu — pagaidām. Bet likums pieprasa… fc

—           Bet ja nu tas patiešām ir labvēlīgi ietekmējis cilvēkus? …

—    Kas tad tas par likumu, ja to var nesodīti pārkāpt?

Kapteinis šķībi pasmīnēja.

—           Nu, ja jums tas nepieciešams… Cik liela ticamības pakāpe jūs apmierinās?

—    Nesaprotu.

—           Mēs pagaidām neesam spējīgi sniegt izsmeļošus paskaidrojumus. Te mūsu pieredze nepalīdzēs. Tā ka pagaidām var runāt tikai par pieņēmumiem.

—           Sākumam nav slikti, — inspektors teica. — Sevišķi, ja šie pieņēmumi izskatās pārliecinoši.

—           Tieši precīzie pieņēmumi ne vienmēr izskatās pārliecinoši.

Viņš paskatījās griestos, pēc tam atkal uz inspektoru.

—           Varu pilnīgi noteikti sacīt, vienu: es šo avāriju neesmu izraisījis. Un man arī nav iemeslu turēt aizdomās kādu citu.

—           Žēl, — inspektors atklāti teica. —• Jo, ja mēs pieņemtu, ka vainīgais ir bijis tieši cilvēks, nevis, teiksim, metāla dabiskais nogurums vai kaut kas tamlīdzīgs, tad varētu gaidīt tādas avārijas atkārtošanos.

—    Inspektor, sakiet atklāti — ko jūs gribat?

—           To pašu, ko visi — izglābties un izglābt citus. Pirmām kārtām — citus.

—■ Izglābt, pasargājot no iedomātā ļaundara?

Inspektors pašķielēja uz kapteini.

—i Tātad jūs vispār izslēdzat iepriekšēju nodomu?

—i Jā.

—    Mans pienākums ir pieņemt, ka tāds bijis.

—    Nekādi nevaru jums palīdzēt.

—1 Nu, — teica Petrovs, — tad es pats tikšu galā.

—           Nē, Veročka, — sacīja Zoja, pūlēdamās katrā ziņā izskatīties moža. — Šodien jūtos labāk. Neuztraucieties un netērējiet manis dēļ laiku.

—    Es pasēdēšu, — teica Vera. — Vai drīkstu?

—          Labi, būs jautrāk. Parunāsim par kaut ko. Pastāstiet, kas pie mums notiek. Cik es ilgi jau — nedēļu? …

Vera apsēdās savā iemīļotajā pozā uz grīdas nomestā paklājiņa, apņēma ar rokām ceļgalus, pievēra acis.

—1 Jūs? Desmit dienas. Esat briesmīgi novājējusi.. ?

—          Tā man arī vajag. Toties tagad es zinu, kā to ārstēt. Ja mēs vēlreiz saslimsim… Nu, kas tad tur notiek?

—           Atkal staigā miegaini, ēd negribīgi — es taču redzu, cik apēd un cik paliek… Strīdas. Ja viņi būtu normāli, sen būtu sakāvušies, bet tagad pasaka visbriesmīgākos apvainojumus — un vienaldzīgi izklīst. Bet, kā liekas, neviens nav slims…

—          Iespējams, nelieli refleksu traucējumi… tādā stāvoklī tas saprotams. Bet kā jūs jūtaties?

Zoja pavaicāja un tūlīt aizmirsa uzdoto jautājumu: galvā bija tukšums …

—           Par ko es? Jā, bioloģijā ir tāds termins — specializācija. Mēs visi esam pārlieku specializēti cilvēki… Bioloģijā eksistē likumsakarība: strauji mainoties apstākļiem, pirmām kārtām iet bojā specializētās sugas, bet izdzīvo tie, kas vēl nav paguvuši vai nav varējuši piemēroties kaut kam vienam. Tiem ir vieglāk pārkārtoties. Vai mēs izdzīvosim?

—    Vajag, — klusi sacīja Vera.

—    Jā, es zinu, ka vajag, tikai nezinu — kādēļ.

Viņas ilgi klusēja, tad Vera piecēlās.

—    Es iešu. Vai atnest kaut ko?

—           Paldies, man viss ir. Bet jūs, Veriņ, patiešām izskatāties lieliski, vismaz salīdzinājumā ar mani. Un nemaz neesat novājējusi…

— Jā, —• Vera vāji pasmaidīja. —: Uz redzēšanos. Veseļojieties. Es atnākšu rit.

Zoja ar skatienu viņu pavadīja. Viņai ienāca prātā kāda doma, bet viņa bija vēl pārāk vārga, lai izsekotu tai līdz galam. Viņa atbalstījās uz elkoņa, gribēja uzsaukt Verai, izvaicāt, formulēt pazibējušo minējumu, bet tūlīt arī atslīga uz spilvena. Zoja tomēr vēl bija ļoti vārga.

*

Inna aplūkoja sevi spogulī un likās apmierināta. Viņa izgāja caur tukšo salonu un pieklauvēja pie sakaru kabīnes. Kā jau viņa bija domājusi, Lugovojs atradās tur.

—    Jūs … — viņš priecīgi iesaucās.

—• Es taču apsolīju, ka atnākšu vēl. Vai ne?

—    Es … Droši vien apsolījāt…

—    Vai jums tas nepatīk? — Inna stingri noprasīja.

—    Nu, ko jūs! Es tikai…

—          Jūs kaut ko gribat sacīt un nevarat saņemties, — viņa pārtrauca. — Tāds pievilcīgs jauns cilvēks nedrīkst būt kautrīgs.

—           Nu… Inna, kāpēc jūs to visu sakāt? Tāda sieviete kā jūs, tāda …

O-o! Patīkami, ak, cik patīkami to bija dzirdēt! Grūti ir cilvēkam valdīt pār sevi. Bet viņa taču atnākusi ne tikai šo vārdu dēļ…

—    Jūs esat vēl pārāk jauns …

—    Saša, — viņš steidzīgi pateica priekšā.

—           Tāpēc, Saša, nespriediet par nopietnām lietām virspusēji. Vai es jums izlikos smieklīga? Bet ticiet, es zinu, ko runāju. Un esmu atnākusi pie jums tādēļ, lai jūs man parādītu to, ko kādreiz redzējāt uz ekrāna. Vai atceraties mūsu sarunu?

Lugovojs klusēja, nezinādams, ko darīt. Inna pienāca viņam cieši klāt', noglāstīja ar plaukstu viņa vaigu, pasmaidīja, skatīdamās tieši acīs.

—          Nu, izlemiet taču… Vai tad drīkst likt sievietei gaidīt?