Viņpus durvīm

Lugovojs. Ļoti vāji. Iespējams, ka bijis te agrāk.

Vera. Nē.

Istomins. Gandrīz nav sajūtams.

Fiziķis. Nē.

Administrators. Oho, cik spēcīgi!

Karskis? Šeit? Viņam te nevajadzēja atrasties.

Vai administrators Karskis būtu postījis kuģi, uz kura "viņš pats beidzot bija kļuvis par sabiedrības vadoni?

Karskis — noziedznieks?

To rāda fakts. Protams, noziegums vēl nav pierādīts, izmeklēšana ir jāturpina. Bet tagad skaidrs, kādā virzienā jāiet.

—           Saša! — aktrise teica. — Saša, Saša! — Viņas balss bija tīra un stipra, pārliecības pilna. — Kā tu nesaproti, viņš ir saglabājis mūs un saglabās. Mums nekas nedraud! Mūs baida ar muļķīgām briesmām, bet mēs tām neļausimies!

Lugovojs padevīgi skatījās viņā, nesaprazdams, ko viņa grib.

—    Vai tu netici?

Viņš paraustīja plecus.

" No kurienes tad, tavuprāt, radies šis raidījums?

—    Pasaule ir liela, — viņš īsi atbildēja.

—    Muļķības! Es sapratu, kas tur sacīts!

—    Tu? ~ *

—           Tam nav vajadzīgas nekādas mašīnas. Jātic! Saproti, tur tas … kaut kas… izlauzās un iznāca virspusē?

—    Un tad?

—    Vai nesaprati? Tūlīt sapratīsi. Ejam!

Viņa metās ārā no sakaru kabīnes, un Lugovojs steidzās viņai pakaļ: viņam bija patīkami iet aiz viņas — vienalga, kurp, bija tīkami atrasties tuvumā vien, un viņš naktīs par to domāja. Inna izjoņoja caur gaiteni un ielēca lifta kabīnē. Acīmredzot viņa bija visu iepriekš izdomājuši: nešaubīdamās nospieda izejas nodalījuma pogu. Kad Lugovojs viņu panāca, Inna jau stāvēja pie izejas tambura iekšējās lūkas. Viņa pavēloši izstiepa roku.

—    Saša, atver!

—    Bet tur taču nekā nav? divi vakuumtērpi — un viss.

—    Atver! Un tu ieraudzīsi…

Inna skatījās viņam acīs, no tāda skatiena noreiba galva, tas vairs fiebija ekrāns, bija Inna — dzīva, lieliska … Lugovojs pastiepa roku, pagrieza bloķējošā mehānisma rokturi un nospieda pogu.

Plātne lēnām atgāja sāņus. Priekšā iedegās gaisma. Izejas tamburs bija tukšs, dažas skalas spīdēja uz starpsienām, un bija redzamas divu skapīšu durvis, kuros glabājās skafandri.

—           Nu, redzi? — teica stūrmanis, baidīdamies, ka Inna viņu pārtrauks, jo viņš uzrunāja ar «tu». Bet, liekas, Inna to neievēroja. Viņa atgrūda Lugovoju un devās tamburā, pieskrēja pie ārējās lūkas un uzlika roku slēdzējmehā- nisma kontaktam.

—           Klausies! — viņa sacīja no saspringuma drebošā balsī. — Tūlīt tu ieraudzīsi un pārliecināsies, un ticēsi! Sauc visus šurp!

Viņš stāvēja, neapņēmīgi mīņādamies, un viņa pavēloši . atkārtoja:

—    Ej un sauc!

—    Vispirms izej ārā, man jāaizslēdz tamburs.

Viņam tas patiešām bija jādara: izejas mehānismi bija

noskaņoti tikai uz ekipāžas locekļu pazīmju kompleksu, ar spēku atvērt izeju nebija iespējams, tā bija varena

sistēma, vieglāk būtu bijis salauzt kuģi; bez ekipāžas locekļa klātbūtnes neviens šeit nedrīkstēja atrasties. Pat Inna.

—    Es palikšu te. Nebaidies.

Viņš nedroši spēra dažus soļus pa gaiteni. Apstājās.

—    Es tomēr aizvēršu.

—    Nevajag.

—    Tā jābūt.

—   Nē!

Lugovojs pagāja soli uz viņas pusi. Innas pirksts joprojām gulēja uz kontakta, bet, ja viņš, Lugovojs, bija šeit, mehānisms iedarbotos arī no viņas piespiediena. Viena vāja kustība …

Inna to izdarīja. Iekšējā plātne sakustējās un sāka slīdēt, atgriežoties vietā.

—    Ko tu izdarīji? — viņš iekliedzās. — Kāpēc?

—    Es atvēršu! — Viņas acis spīdēja, tajās bija ārprāts. — Nekas nenotiks ne ar mani, ne ar jums! Dievs grib, lai es izietu ārā! Viņš rada brīnumus! Un es…

Lugovojs stāvēja uz sliekšņa. Viņam pieskārās plātne, un viņš automātiski spēra soli uz priekšu —; pie Innas. Tūlīt iekšējā plātne aizslīdēs līdz relejam, tas iedarbosies — un nākamajā brīdī sāks atvērties iekšējā lūka, atverot pieeju pasaules telpas aukstumam. Vienā mirklī aizplūdīs gaiss … Kājas sajuta, kā tikko manāmi -nodrebēja klājs: ieslēdzās sūkņi, lai izsūknētu daļu gaisa. Stūrmanis saprata, ka novērst bojāeju var tikai ar vienu paņēmienu.

Viņš iebāza roku kabatā un izrāva flāzeru. Inna stāvēja, ar plaukstu aizsegusi kontaktu. Viņas acīs pazibēja izbailes. Bet tūlīt viņa izslējās.

Stūrmanis izšāva. Viņš noņēma pirkstu no sprūda tikai tad, kad bija izsīkusi enerģija.

Inna gulēja uz grīdas. Pēc «tam lēni, it. kā neapņēmīgi pacēla galvu, atbalstījās uz rokām un piecēlās uz ceļiem.

Impulsi bija sabojājuši ārējās lūkas automātiku, kas atradās aiz plānas šķērssienas, pārvērtuši to sadragātu, kopā sametinājušos lūžņu kaudzē. Arējā plātne palika aizvērta. Iekšējā sastingusi, tā arī nepaguvusi aiziet-līdz galam. Lugovojs uzspieda ar plecu, un tā lēni sāka slīdēt atpakaļ, paslēpdamās šķērssienā. Noklakšķēja, un plātne sastinga, atstājot tamburu vaļā.

Stūrmanis ar piedurkni noslaucīja sviedrus. Pēc tam piegāja pie Innas un palīdzēja piecelties. *

—    Muļķe! — viņš teica. — Kāda gan tu esi muļķe!

Inna ieraudājās, slēpdama galvu uz viņa krūtīm. Apskāvis viņas plecus, Lugovojs izveda Innu no tambura un nospieda pogu. Plātne nekustējās. Automāts bija sabojāts. Galu galā — velns to rāvis …

—    Ejam, — viņš sacīja. — Tev jānomierinās.

Inna šausmās palūkojās viņā.

—    Es nevaru — tādā izskatā ..