Viņpus durvīm

Protams, kapteinis varēja zināt labāk kuģa vājās vietas.

Tomēr arī Karskim šajās lietās bija kaut kāda pieredze: bēgšanas mēģinājums kuterī pārliecināja Petrovu par šāda pieņēmuma pareizību.

Kapteinim «Valis» bija mājas, bet administratoram galu* galā — tikai cietums, mūža ieslodzījuma vieta.

Tātad robots — Narevs — Karskis. Vai iniciatīvas un atbildības mēra secībā: Karskis — Narevs —» robots.

Tas pats Karskis, kuru apsargāt bija sūtīts inspektors Petrovs. Sūtīts bez administratora ziņas. * Katram gadījumam.

Un tagad nākas apsargāt nevis Karski, bet gan sabiedrību no viņa.

Petrovs nopūtās. Viņam bija smagi, bet viņš zināja, ka izpildīs savu pienākumu.

*

Petrovs atrada administratoru sintezatoru nodalījumā. Skatīdamies kaut kādā shēmā, Karskis ar inženieri Rudiku rakņājās sintezatorā. Panelis bija noņemts un piesliets šķērssienai.

—          Man jārunā ar jums par svarīgu lietu, = sacīja Petrovs.

'— Lūdzu. Es klausos.

—    Ne šeit.

•— Labi.

Karskis sacīja to ar prieku: gaidīja, ka cilvēki nāks ar savām domām un priekšlikumiem, kas iegūti, meklējot dzīves mērķi. Petrovs atnācis pirmais.

—    Es pabeigšu pats, — Rudiks teica.

Inspektors atveda Karski priekšgala nodalījumā.

—    Mēs aprunāsimies šeit.

—    Jā?

•— Vai jums ir Padomes kartīte, administrator?

1 — Protams.

—    Atļausit apskatīties?

Petrovs paņēma kartīti un ielika kabatā.

^— Ko tas nozīmē? — saraucis pieri, noprasīja Karskis.

■— Esmu spiests jūs aizturēt sakarā ar apsūdzību mēģinājumā pazudināt kuģi un tā iedzīvotājus.

—    Ko?

—           Jūs varat iebilst. Apgalvot, ka neesat pat par to domājis. Bet…

—           Domāt es domāju, — Karskis lēni teica. — Bet izdarījis ir kāds cits.

—    Izdarījis robots, un jūs to lieliski zināt.

—- Atļaujiet, inspektor… Tajā laikā, kad es, tāpat kā mēs visi., ?

—           Zinu: mēs domājām nenormāli. Bet vai tas ko groza? Otrādi: tas varēja atvieglot jūsu lēmumu. Ūn pie tam —* jūs varējāt to visu organizēt iepriekš.

. — Inspektori — Karskis teica. —Tieši pašlaik jūs neko muļķīgāku nevarējāt izdomāt.

—           Man ir ļoti smagi, — patiesi sacīja Petrovs. —■ Bet man nav tiesību jūs atstāt brīvībā. Tas ir pārlieku bīstami mūsu pasaulei. — Viņš devās uz durvīm. —; Ēdienu es jums nesīšu. Nekustiet no vietas: es esmu apbruņots!

Viņš atmuguriski nokāpa lejup, aizvēra lūku un pa« grieza bloķējošo rokturi.

«Vaļa» iedzīvotājus Petrovs sastapa pusdienojot. Tiesa,; ne visus. Nebija Innas, toties pie galda sēdēja Vera.

—    Ahā, — sacīja Karačarovs, ieraudzījis inspektoru,

—   Lielais Ķērājs ierodas.

Viņš nevarēja piedot inspektoram, ka tas īstenībā nav skolotājs.

—           Ļoti cienījams cilvēks, — noteica rakstnieks. — Viņam vienkārši ir paveicies: atradis sev atbilstošu nodarbošanos.

—    Ejiet pie viņa par mācekli, — fiziķis deva padomu.

—    Tā kā tirgussieva, — aizkaitināti teica Istomins.

Dīc un dīc.

—           Ai, ai! — Saviebās fiziķis. — Ko tad jūs tā par sievām? Atceros, reisa sākumā …

—1 Tūlīt jums iegāzīšu, kā nākas, — rakstnieks garlaikoti sacīja, uzturēdams tagad pusdienlaikā ierasto sarunas manieri. 0

—    Klausieties! — teica Petrovs, apstājies pie galda.

—     Tagad varu jums paziņot, kurš ir vainīgais avārijā. Diemžēl noziedznieks izrādījās administrators Karskis.

—    Ko? — iekliedzās Vera.

—          Un viņam pēc likuma ir jāsaņem sods. Lai turpmāk …

Vera pielēca kājās un izskrēja ārā. Fiziķis viņu pavadīja ar skatienu.

—           Mūsu meitenīte ir pārvērtusies, —1 viņš teica. Pēc tam nikni palūkojās Petrovā, noskaities, ka iztraucēta viņa saķeršanās ar Istominu. — Nu, nositiet viņu, ja viņš ir vainīgs. Izdariet šo pakalpojumu. Bet kas mums par daļu?

= Doktor, — sacīja Petrovs. — Jums jāsaprot! briesmas, kas mums draudēja, ir reālas. Un, ja mēs nerealizēsim …

—   Tieši tā, jūsu augstība-ošņāšana, — Karačarovs teica un salutēja ar dakšiņu. — Atļausit turpināt dzīvošanu?

Viņam iepatikās atskaņa, un viņš iespurcās.

^— Kāpēc jūs tā? — aizvainoti vaicāja Petrovs.

—    Tāpat. Vai nepatīk?

—    Kas ar viņu notiek? — noprasīja Petrovs, vērsda- mies pie visiem.

—    Interesanti! — rakstnieks sacīja. —; Jūs atnākat un paziņojat, ka vienīgais cilvēks, kuram mēs vēl kaut cik ticējām un uz kuru cerējām, ir noziedznieks, kas gribējis mūs visus pazudināt. Citiem vārdiem, jūs atņemat mums ne tikai cerību, atklāti runājot, tās mums vairs nebija, bet pat tās ēnu. Un pēc tam vaicājat, kas ar viņu noticis. Tas pats, kas ar mani, ar Zoju, Milu, ar Jeremejevu.. ? Ak jā, viņa nav; malacis Jeremejevs, viņš pat ēst nenāk, lai nebojātu sev garastāvokli. Klusiņām dzer. Visus apvedis ap stūri.

*

Jeremejevs patiešām bija visus apvedis ap stūri.

Viņi, pārējie, tikai īsu brīdi bija baudījuši pilnīgu laimi, pēc tam tā bija izzudusi. Bet viņš zināja, kā saglabāt šo brīnišķīgo stāvokli. Un bija laimīgs katru dienu un katru stundu.