Viņpus durvīm

—   Es sveicu jūs, administrator, — teica fiziķis. — Pagaidām jūs esat dzīvs, mēs arī. Vairāk jaunumu nav.

Administrators palūkojās apkārt.

j— Kur ir Vera?

—   Jūsu kajītē, — sacīja Zoja. — Man liekas viņa slikti jūtas.

Fiziķis iespurcās.

—    Nu jā. Tomēr — kas jūtas labi? Viņa vienkārši ir pārēdusies. Nekas, tagad meitenīte ātri novājēs. Ja vien pagūs, protams. Tāpēc ka tas viss velnišķīgi izskatās pēc beigām.

—   Nē! — Karskis apņēmīgi teica. —1 Ja mēs gribētu atrast izeju… Nelaime tā, ka mēs to negribam atrast!

—    Es lieku priekšā griezties pie dieva, — lēni kā sapnī atkal noteica Inna.

Narevs smīnēdams pavērās viņā.

—   Jūs? Pie dieva? Ak, saprotu! Baidos, dārgā, ka jūs gaida vissmagākā vilšanās.

—    Kā.da?

—   Jūs, bez šaubām, dievu iztēlojaties kā vīrieti? —i vaicāja Narevs savā griezīgajā balsī. — Tā ir jūsu vislielākā kļūda. Dievs — tā, protams, ir sieviete. Ja jūs neesat lasījusi literatūru šajā jautājumā, tad zināt, ka dievs vispirms radīja vīrieti, bet sievieti — pēc tam. Ja viņš būtu bijis vīrietis, tad pirmām kārtām būtu radījis tieši sievieti; padomājiet — un jūs pārliecināsities, ka man taisnība. Tā ka dievs ir jūsu konkurente, mans draugs, to neaizmirstiet!

Viņš uzjautrinājās; Inna, plati iepletusi acis, palūkojās visapkārt — neviens nesmējās. Viņa uzlika pirkstus stūrmaņa delnai un vairs nenoņēma.

—   Bravo, — nomurmināja Istomins.»—; Bet dievs, viņš vai viņa, acīmredzot mūs nepabaros. Un roboti arī. Kāpēc? Varbūt jūs varat mums atbildēt?

—   Varu, — Narevs pamāja. — Mēs viņiem devām signālu.

—    Kādu?

—   Viņi vienkārši nolēma, ka mēs esam sākuši aiziet. Kā Jeremejevs.

Karačarovs piecēlās.

—    Runas, runas… —: viņš aizkaitināts teica. — Administrator un jūs, kaptein! Es redzu, ka mēs visi esam nonākuši pie viena secinājuma — mēs vairs negribam dzīvot, un pat roboti to jūt. Nu, mirsim! Bet mēs neesam pelnījuši bada nāvi. Tā būs pārlieku mokoša, un pie tam mirt no bada ir kaut kā pazemojoši, vai jums tā neliekas? Vai tad mēs nevaram aiziet vienkāršāk, ātrāk un patīkamāk? Vai tad eitanāzija ir tukša skaņa?

Viņš pārliecās pār galdu un ielūkojās kapteinim acīs?

—    Jūs uzņēmāt'ies atbildību par mums, kad mēs uzkāpām uz kuģa. Izpildiet savu misiju līdz galam! Jūs saprotat, par ko es runāju?

—    Ko jūs gribat?

—    Mūsu kuģa ātrums ir liels, lai arī mēs to nejūtam. Mēs negulsimies kūniņās, bet jūs asi nobremzējiet. Vienā acumirklī mūsu vairs nebūs.

—    Es esmu pret, — Narevs ātri ieteicās. —; Tad aiziesim bojā ne tikai mēs.

—    Narev! — sacīja fiziķis. —■ Runa ir par cilvēkiem, beidziet žēlot robotus!

—    Tā ir nākotnes rase, un viņos ir mana nemirstība. Es esmu pret.

—- Nemirstība? Bet vai tad viņi jūs nepadzina?

—    Ir bijis vēl ļaunāk, — Narevs nopietni teica. — Ir bijis, ka sit krustā, bet pēc tam pielūdz. Sadedzina — un pieskaita svētajiem. Es esmu tikai padzīts — tā nav pārāk augsta cena par spārniem un zelta auru.

—    Arī es esmu pret, — mierīgi teica kapteinis. — Tā būtu bijusi slepkavība, bet es negribu slepkavot pat dzīves pēdējā brīdī. Tas būtu noziegums pret pienākumu.

—    Bet ja jums jāmirst badā — kā to saprast?

—    Tās ir centralizācijas ēnas puses, — teica Istomins.

—   Jūs mani nesapratāt, — noteica kapteinis. — Es esmu gatavs palīdzēt. Bet lai sanāk visi. Varbūt kāds vēl grib dzīvot? Inspektor, vai jūs nevarētu paaicināt pārējos?

—    Jā, — pieceldamies sacīja inspektors. Zoja pavadīja to ar skatienu, bet kapteinis tajā laikā skatījās viņā. Acis, viņš nodomāja, viņas acis ir apdzisušas, un grūti iedomāties, ka tās vēl nesen izsauca vēlēšanos lūkoties tajās bez gala. Vāja sieviete, nodomāja kapteinis, it kā nekad nekas arī nebūtu bijis. Neizturēja pārbaudījumu. Vāja sieviete. Lai gan mēs visi izrādījāmies vāji. Un arī man nebūtu nekas pretī nomirt, lai beidzot atbrīvotos no atbildības… Bet man nav tiesību.

Salonā ienāca Vera. Administrators pielēca kājās, apsēdināja viņu. Acis viņai bija saraudātas, viņa tinās peld- mētelī. Parādījās arī Mila — miegaina un vienaldzīga. Tagad visi bija kopā.

—    Tā, — sacīja kapteinis. — Skatieties.

Viņš izņēma no kabatas flāzeru. Kapteinis pārlaida visiem skatienu — cilvēki sakustējās, ieraudzījuši šo eleganto mehānismu ciešanu pārtraukšanai. Fiziķis pastiepa

roku, Ustjugs noraidoši pakratīja galvu, nolika flāzeru. uz galda un uzlika virsū plaukstu.

—           Flāzers gulēs šeit. Tas ir pielādēts. ?; — Kapteinis izņēma bateriju, nolika to uz galda un ļāva visiem patīk- smināties, tad atkal ievietoja atpakaļ. — Te vēl, — viņš izņēma no kabatas otru bateriju un nolika blakus flāzeram. — Visiem pietiks. Tagad, ja jūs to patiesi gribat, jūs izklīdīsiet pa kajītēm. Lūdzu, saprotiet mani pareizi*1 es neesmu pret to, ka mirst tas, kas vairs negrib dzīvot. Bet, ja. kāds baidās pretoties visu viedoklim un atzīst, ka baidās nāves, tad kālab tam jāmirst? Kompānijas pēc? Lai paliek savā kajītē.

—•■ Lai nomirst badā vai kautiņā ar robotiem, — papildināja fiziķis. —■ Kam šīs runas, kaptein? Dodiet man ierocil

—    Es teicu: visi izklīdīs pa kajītēm.