Viņpus durvīm

i —- Klausieties! — sacīja administrators. — Vai jūs esat pie pilna prāta? Vai tas patiešām nav joks? Bet jūs, in- spektor? Kur jūsu likums? … Viņus taču vajag atbruņot! Viņi ir ārprātīgi!

Inspektors pašūpoja galvu.

—           Un to sakāt jūs, kas gandrīz pazudinājāt kuģi? Nē, neliedzieties: es zinu, ka man taisnība. Likums ir miris, administrator, citādi jūs nebūtu šeit. Es esmu gatavs mirt.

—           Inna! — sacīja administrators. — Jūs… vai patiešām jūs gribēsit mirt tagad, kad neesat viena?

Aktrise domīgi palūkojās viņā.

—           Es jūs saprotu… — Viņa uz brīdi pieglauda galvu Lugovoja plecam, pasmaidīja. — Man pašlaik ir labi, jā. j Bet tik daudz reižu jau bijis labi — un pēc tam kļuvis slikti. Vai nav labāk aiziet labā garastāvoklī? — Viņa palūkojās stūrmanī. —1 Jūs taču nepametīsit mani vienu, Saša?

Stūrmanis norija kamolu kaklā un pamāja.

—■ Administrator! — Istomins teica. — Mēs novērtējam jūsu pūles. Bet tās ir veltas. Mēs esam izlēmuši — un nepūlieties mūs atrunāt.

—          Vera! — iekliedzās Karskis. — Bet tu taču to negribēsi?

Viņa lēni pacēla uz viņu acis.

—    Droši vien tā būs labāk, — viņa klusi sacīja.

5 — Arī tu? Kāpēc?

Vera tikai pašūpoja galvu un nolaida skatienu.

«Kur īstie vārdi?» skumji nodomāja Karskis. «Nē, ne vārdi — kur darbi? Kur dižie mērķi? Kas mēs bez tiem? Pīšļi…»

—; Neviens nav pret, —- drūmi konstatēja kapteinis. — Jūs esat brīvi cilvēki. Dariet ar sevi, kā jums tīk. Es palikšu šeit, jo kapteinis aiziet pēdējais. Ejiet —: ja tas viss ir nopietni.

Iestājās baiss klusums, it kā visi būtu pārstājuši elpot. Tad fiziķis iesmējās.

—           Gads ir pagājis, — viņš teica. — Vai atceraties — es ierosināju visiem pēc gada satikties? Bet mēs pēc gada šķiramies un, man liekas, uz visiem laikiem. — Viņš piecēlās. — Ardievu!

Narevs noklepojās.

—           Ardievu visi! —' viņš sacīja. — Ar jums kopā bija brīnišķīgi. — Viņš paskatījās uz Milu. — Atļausit, es jūs pavadīšu. No kajītes mēs iziesim kopā — tā jums būs vieglāk.

—    Paldies, — viņa nočukstēja pieceldamās.

—           Ustjug, — inspektors teica. — Bet ja nu kāds tikai ievainos sevi?

—    No flāzera? Tas ir grūti. Bet es palīdzēšu.

—   Jūs spēsit?

—    Man jāspēj.

—    Tad es varu būt mierīgs, — aiziedams sacīja Petrovs.

Vera piegāja pie administratora, nekautrēdamās apskāva to un noskūpstīja. Viņš arī gribēja to apskaut — viņa veikli aizgriezās (viņš nekad nebija varējis saprast, kā tas sievietēm izdodas), aši noteica: «Nepavadi mani — es neizturēšu,» — un piegāja pie Zojas.

•— Ejam, doktor?

1 — Kurp? Jā, protams . ?

—    Vai jums slikti?

—           Es nezinu… Droši vien ne. Bet jums? Es kaut ko gribēju jums vaicāt… Nekādi nevaru atcerēties, ko, — Zoja pašūpoja galvu un piecēlās, atbalstoties uz Veras rokas. — Ejam, meitenīt, laiks …

Pie galda palika kapteinis un administrators. Flāzers gulēja uz galda, un tā metāls blāvi spīdēja izkliedētajā gaismā. Kapteinis piecēlās un samazināja gaismu. Vienas kajītes durvis atvērās. Kapteinis saspringa, zem administratora nočīkstēja krēsls. Iznāca inženieris.

—    Es te pasēdēšu, — viņš sacīja. — Cerēju Sašu atrunāt. Viņa to ir aprijusi. Tagad viņam beigas.

—    Tur nebūtu nekas slikts, — teica administrators, —ja vien priekšā būtu bijusi dzīve.

Kapteinis pamāja. Rudiks paņēma savu flāzeru un nolika blakus uz galda.

Viņi raudzījās kajīšu aizvērtajās durvīs. Viena no tām tikko manāmi iedrebējās. Kapteinis piemiedza acis. Durvis pavērās, pēc tam lēni atgriezās iepriekšējā stāvoklī. Ustjugs pasmīnēja ar lūpu kaktiņiem. Otras durvis pavērās par dažiem centimetriem. Likās — aiz tām dzirdama saspringta elpa. Un arī šīs durvis pēc dažām sekundēm aizvērās. Vēl kādas nodrebēja, starp tām un stenderi pavērās šaura, tumša plaisa — kajītē bija izslēgta gaisma. Durvis tālāk nevērās un arī neaizvērās. Kapteinis dzirdēja, kā aiz pleca sēc Rudiks, kā knakšķina pirkstus administrators, tikko turēdamies, lai nepielektu, lai nesāktu kliegt pa visu kuģi…

Ceturtās durvis atvērās uzreiz. Pa tām iznāca fiziķis. Viņš pienāca pie galda.

—   Miers godīgai kompānijai, — viņš noteica. — Atvainojiet, ka esmu aizkavējies: kārtoju papīrīšus, lai cik tas muļķīgi. Dodiet man šurp to lietiņu!

Viņš paņēma flāzeru, pasvaidīja rokā un piemiedza aci.

—   Vai te viss ir tā, kā vajag? — viņš vaicāja kapteinim. ■— Kur jānospiež — vai te?

Ustjugs nepaguva atbildēt, nepaguva brīdināt, ka nevajag nospiest pirms laika. Mehānisms iedarbojās. Noplaiksnīja. Aizjoņoja zili zibeņi. Sausi un skaļi nodārdēja. Uz galda virsmas radās slīpa, pārogļota strīpa, stūrī uz grīdas svārstījās plastmasas segums. Fiziķis apjucis pasmaidīja.

—: Velns, —- viņš teica. — Es pat nobijos. Nu, bet otrreiz nekļūdīšos. Pieredzei liela nozīme.

Te piepeši atskanēja kliedziens. Viņi, uzreiz pazina balsi: kliedza Zoja. Kapteinis pielēca kājās. Abi ar fiziķi . vienlaicīgi spēra soli uz viņas kajītes pusi. Durvis atvērās. Parādījās Zoja. Viņa turējās pie stenderes.

Nē! — viņa čukstēja. — Pagaidiet! Nevajag!

—    Kas noticis? .—; satraukti noprasīja kapteinis.